gadā Latvijā mēģināja izveidot režīmu, ieceru un nežēlības konsekvences ziņā - Pola Pota Kambodžas sarkano khmeru režīma priekšteci, tomēr ar sociālismu un sarkano karogu Rainis bija stājies nopietnās attiecībās. Tāpēc arī boļševiku režīmam viņš bija Tautas dzejnieks, un viņa vārdā nosauca arī kolhozus, kas gan nebija tik konsekventi veidojumi kā Stuč-kas iecerētie, jo Latvijā pēc kara izveidotajos kolhozos vismaz vistas un dažs mājlops kolhozniekam drīkstēja piederēt. Taču varētu teikt, ka Raiņa mantojumā sev noderīgu vielu var atrast ikviens režīms.
Tomēr, kā rāda Dienas arhīvi, 90. gadu sākumā dzejnieks, kuru līdz tam zināja ikviens skolasbērns no pantiņa «Jānis Rainis, galvā spainis», bija kļuvis lieks. Vismaz tāda aina paveras 1993. gada 30. marta Dienā publicētajā Māras Grīnbergas lauku reportāžā Lai Raini ņem, kas grib. Stāsts bija par Jēkabpils rajona Rubeņu pagasta kluba inventāra sarakstā iekļauto 7000 rubļu vērto Raiņa pieminekli. «Rainis mums nav vajadzīgs, lai Raini ņem, kas grib, varbūt kādam vismaz iznāks kapu piemineklis,» Dienas lauku korespondentei bija vaļsirdīgi teicis Rubeņu pagasta privatizācijas komisijas priekšsēdētājs Antons Ruža. Tobrīd minētā kluba ieeju vēl greznoja uzraksts: «Latvijas PSR Jēkabpils rajona Raiņa vārdā nosauktais kolhozs». Pats kolhozs sen bija likvidēts, arī no paju sabiedrības jau nodzīvots līdz kooperatīvam, un brīdī, kad pagasta deputāti ieradās pārņemt klubu, izrādījās, ka vairs nav ko pārņemt, atskaitot plikas sienas un nevienam nevajadzīgo Raini. Pirmās no kluba kopus mantas izgaisušās vērtības, protams, bija videomagnetofons, fototehnika un mīkstās mēbeles (acīmredzot - lai varētu mīkstās mēbelēs kulturāli skatīties satraucošas filmas, darīt pakaļ un fotografēt paši sevi, vai izdodas tikpat labi kā minētajās filmās). Arī pats inventāra saraksts jau bija pagaisis. «Nepilna mēneša laikā, kamēr notika nodošanas, daudzi kultūras darbinieki cītīgi stiepa un veda gan pa naktīm, gan pat dienas laikā, tādējādi cerēdami tuvoties ja ne kultūrai, tad vismaz tās rekvizītiem. Vienīgi Raini neviens privatizēt netaisījās,» secināja Dienas korespondente. Kāda paju sabiedrības pārstāve, kas lūdza savu vārdu neminēt, izteicās, ka katram pagastā esot zināms, kuri aizveduši inventāru, bet neviens tos vārdā nesauks, jo tad viņa lauki pavasarī paliks neapstrādāti.
Taisnības labad jāsaka, ka pret Raini nevērīgi izturējušies šajā pusē bija arī kolhozu laikos, kad Kaldabruņas baznīcā, kurā Rainis bija kristīts, iemūrēja lielas durvis, lai var iebraukt traktori, un tur glabāja minerālmēslus. Tātad universāls un visiem laikiem piemērojams izrādās arī tautas sacerētais Raiņa centienu vērtējums:
Tas jaunais laiks,
ko Rainis paudis dzejā,
Ir beidzot atnācis
un iespļāvis mums sejā.