Jā, līdzīgi kā arī Nacionālajā attīstības plānā.
Mums nav vajadzīga veselīga sabiedrība?
Protams, ir vajadzīga. Bet rezultāts no ieguldījumiem nav redzams uzreiz, un, iespējams, tas ir galvenais iemesls, kāpēc finansējums, ko varētu saņemt sports, aiziet kādai citai jomai.
Kad mūsējie uzvar kādās sporta disciplīnās, priecājamies, ka Latvijas vārds izskan pasaulē.
Uzvaras ir svarīgas. Tās iedvesmo tautu personiskiem panākumiem. Tajā pašā laikā skaidrs, ka augsto sasniegumu nebūs, ja trūkst atbalsta piramīdas apakšpusē, kur ir bērnu un tautas sports. Nav normāli, ka, piemēram, klasē tikai kādi četri bērni nodarbojas ar sportu ārpus skolas.
Tas ir saistīts ar to, ka nav iespēju vai ka bērnam ir citi izaicinājumi - internets un tamlīdzīgi?
Protams, agrāk bērniem nebija tik daudz citu vilinājumu brīvajā laikā, nebija interneta, līdz ar to liela daļa nodarbojās vai nu ar kādu mākslas veidu, vai sportu. Tagad iespēju ir daudz vairāk, un redzam, ka veidojas neizpratne, cik būtisks ir tieši sports - kaut vai no veselības viedokļa. Arī man, strādājot Rekrutēšanas un jaunsardzes centrā, iznāk saskarties ar to, ka ļoti liela daļa potenciālo karavīru tiek atzīti par dienestam nederīgiem.
Turklāt tie ir brīvprātīgie, nevis obligātajā dienestā iesauktie. Agrāk, kad skolās fiziskajām nodarbībām pievērsa lielāku uzmanību, jaunieši, šķiet, bija veselīgāki?
Protams, tas ir savstarpēji ļoti cieši saistīts. Tagad ir strikti noteikts minimālais stundu skaits, un skolas direktors ir tas, kurš izlemj, vai būs vairāk. Parastā reakcija: kur tad mēs ņemsim laiku tai papildu sporta stundai, kuram priekšmetam ņemsim nost? Bet varbūt nevienam nav jāņem nost? Vienmēr mēģinām uzreiz pretnostatīt kam citam. Taču risinājumi var būt dažādi.
Jo papildu sporta nodarbības skolās būtu nevis resursus patērējošas, bet uzlādējošas - ja bērns ir fiziski vesels, vairāk var arī iemācīties?
Jā, sports citiem mācību priekšmetiem netraucē. Dziesmu svētku laikā Latvijā sabrauca daudz ārzemju latviešu, bija sarīkota tikšanās ar tiem, kas būvējuši lielos sporta objektus, tostarp olimpiskos stadionus Londonā un Sidnejā. Uzdevām jautājumu: cik daudz sporta nodarbību bija jums? Tautietis no Austrālijas teica, ka četras, bet Amerikā dzīvojošais - ka viņiem katru dienu ir sporta nodarbības. Un tas neizslēdz pārējo priekšmetu apgūšanu.
Kādas ir sekas tam, ka mēs sportam pievēršam pārāk mazu uzmanību?
Līdz ar to mums ir problēmas ar darbaspēku - cilvēki bieži slimo. Sabiedrībā trūkst izpratnes par sportisko aktivitāšu nepieciešamību, kaut arī infrastruktūra aizvien uzlabojas. Atšķirībā no mums Rietumos cilvēki apzinās, ka veselība ir kapitāls - ja tu mazāk slimo, tu esi labāks darbinieks, tev maksā lielāku algu. Paskatieties, cik daudz sporto Skandināvijas valstīs. Viņi rūpējas par savu veselību.
Varbūt valstij jāatvēl līdzekļi veselīga dzīvesveida kulta veidošanai?
Noteikti! Bet problēmas ir arī tiem, kas vēlas sportot, - treneri, kas visu mūžu pavadījuši, audzinot jauno paaudzi, noveco. Ar jaunajiem ir, kā ir, - ja cilvēkam ir ģimene, visai grūti to nodrošināt, strādājot tikai par treneri. Tāpēc parasti sāk strādāt vēl kādu citu papildu darbu, un tad viss aiziet pa ķēdīti…
Treneru, sporta pedagogu atalgojums ir viens no šī memoranda galvenajiem jautājumiem. Algu līmeni vajadzētu atgūt vismaz tajā līmenī, kāds bija pirms krīzes. Lai būtu treneri, kas jauniešus ne tikai izaudzina par labiem sportistiem, bet bieži vien arī uzņemas galvenās rūpes par bērnu audzināšanu, kamēr vecāki darbā.
Cik lielā mērā politiķi ir gatavi uzklausīt un respektēt sporta profesionāļus?
Tagad situācija ir nedaudz mainījusies - Nacionālo sporta padomi vada premjerministre. Tā ka informācija politiķiem ir, bet, kā jau teicu, visgrūtākais ir tas, ka nekādi nevar izmērīt atdevi no ieguldījumiem - tie augļi varbūt nāks tikai pēc gadiem pieciem, bet ir daudz citu vajadzību, kur politiķi var panākt ātrāku rezultātu.
Tajā pašā laikā ir gana daudz pētījumu par jauniešu veselību un tās saistību ar sporta nodarbībām. Vesels cilvēks ir daudz aktīvāks, darbspējīgāks, viņam ir veselāki pēcnācēji. Sports arī veido Latvijas pilsoņos pienākuma apziņu, spēju pieņemt lēmumus. Līdz ar to būtisks ir ne tikai redzamais rezultāts un vieta. Blakus pienesumi varbūt pat ir vērtīgāki.