Rehabilitācija Latvijā ir, un pamats celt trauksmi par līdzekļu trūkumu ir tāds pats kā citās veselības aprūpes jomās. Ja mēs šobrīd ļoti lielu uzmanību pievēršam onkoloģijai, kardiovaskulārajām saslimšanām, bērnu veselības aprūpei, būtiski saprast, ka arī šīs un visas pārējās jomas nav iedomājamas bez rehabilitācijas.
Parasti jau akcents tiek likts uz ātru akūto problēmu novēršanu. Lai mazāk gultasdienu slimnīcā, lai nav ilgu laiku slimības lapas.
Ir daudzas slimības, kur var ātri sadakterēt, cilvēks atgriežas darbā un strādā pilnu jaudu. Bet daudz ir arī tādu slimību, kuras atstāj paliekošas sekas - funkcionēšanas traucējumus. Pat ja cilvēks vairs nekad neatgriezīsies darba tirgū, arī par viņu ir īpaši jāparūpējas. Tas nav nekas jauns, bet Eiropā aizvien vairāk runā par integratīvās medicīnas modeli, kas nozīmē, ka jāskatās kopumā - kas ar pacientu ir pirms saslimšanas (varbūt to saslimšanu var novērst), kā tiek ārstēta slimība un kas notiek pēc tam. Pēc akūtās situācijas pilnīgi noteikti jāizvērtē - vajag vai nevajag rehabilitāciju. Ne jau vienmēr to vajag - pēc klepus vai iesnām drīzāk vajag pareizu dzīvesveidu. Bet, ja pēc smagām saslimšanām un traumām, kur parasti akūtajā etapā tiek ieguldīti milzīgi līdzekļi, pat izglābjot cilvēka dzīvību, neseko efektīva mūsdienīga rehabilitācija, tad liela daļa darba varētu būt bijusi lieka.
Runa, piemēram, par gadījumiem, kad pēc operācijām cilvēkam atkal jāsāk mācīties iet kājām. Ja to nedara, paliek uz gultas, un sākas visas ar to saistītās problēmas?
Tieši tā. Protams, viss atkarīgs no iegūtās vai no jau iedzimtas saslimšanas. Rehabilitācija var atgriezt cilvēku atpakaļ ierindā vai iemācīt funkcionēt pa jaunam. Ja kāja vai roka nekustas, tās vēl nav dzīves beigas.
Var būt atkarība no citu cilvēku atbalsta...
Jā, bet mūsdienās ir daudz palīglīdzekļu un palīgierīču. Rehabilitācijas speciālists var palīdzēt atjaunot funkcionalitāti, iemācīt sadzīvot ar funkcionēšanas traucējumiem un palīdzēt novērst situācijas pasliktināšanos.
Tad svarīgākais ir nokļūt pie īstā rehabilitācijas speciālista?
Tas, kas mani visvairāk satrauc - ka šajā jomā ir pakalpojumu fragmentācija. Man liekas, ka jaunā ministre Anda Čakša jau kaut kur izteicās, ka pacients nezina, kur iet, un ārsts nezina, kur sūtīt. Precīzāk nevar pateikt.
Ir vajadzīga skaidra loģistikas shēma, kur pacientam jāiet konkrētas problēmas gadījumā un kāds ir katrs nākamais pieturas punkts. To var saukt arī par aprūpes vai rehabilitācijas algoritmu. Un vēl būtu nepieciešams nodefinēt, ko pacients saņem, ja viņš laimīgi tai shēmai izgājis cauri.
Kādu produktu?
Precīzi! Jūs taču neejat uz veikalu, nepērkat «kaut ko» - iepriekš zināt, ko gribat vai kas nepieciešams. Lai nodrošinātu maksimāli labu rezultātu, dosjē par pacientu jābūt vienotam. Šajā ziņā lielas cerības lieku uz tā saucamo e-medicīnu.
Vadot rehabilitācijas centru Vaivari, ir tā sajūta, ka pacientam un arī ārstam, kurš nosūta pie mums, ir jābūt skaidrībai, kur sūta un ko no tā sagaida. Jābūt noformulētai, kā es to saucu, rehabilitācijas programmai.
Tas ir kā darba uzdevums jums?
Jā, lai skaidrība, kāpēc pacients ir pie mums un kādu mērķi, ar viņu strādājot, nepieciešams sasniegt. Rehabilitācijā orientēšanās uz skaidru mērķi ir ļoti svarīga. Vai mēs gribam būt pilnīgi neatkarīgi, vai minimizēt asistēšanu, vai varbūt gribam piedalīties olimpiskajās spēlēs un tad rehabilitācija vajadzīga, lai novērstu kādu mazu defektiņu? Īstenībā bez mērķa uz rehabilitāciju nemaz nav jēgas doties.
Vai ir jūtama virzība uz šo vienoto skaidrību par mērķiem?
Rehabilitācijas centrā Vaivari esam uzsākuši konkrētu rehabilitācijas programmu akreditāciju. Latvijā tādas sistēmas nav, tāpēc to darām Eiropas līmenī. Spinālo pacientu rehabilitācijas programma jau ir izgājusi smago akreditācijas procesu, mēs esam starptautiski atzīti. Pašreiz noris bērnu cerebrālās triekas rehabilitācijas programmas un pacientu pēc mugurkaula ķirurģiskajām operācijām rehabilitācijas programmas akreditācija.
Tas nodrošinās papildu pacientu pieplūdumu no ģimenes ārstiem un speciālistiem?
Tālākā nākotnē noteikti jā. Bet, saprotiet, ja šobrīd rehabilitācijas pakalpojumu totāli trūkst - mēs nevienu mirkli neesam sūdzējušies par pacientu trūkumu, mēs sūdzamies, ka valsts nespēj nofinansēt tik daudz rehabilitācijas, kā būtu vajadzīgs.
Tad ko akreditācija dod šobrīd?
Pārliecību, ka mēs strādājam pareizi, tātad, ka vismaz profesionālajā ziņā viss ir kārtībā.
Kāda ir kopējā situācija Latvijā ar rehabilitācijas pakalpojumu pieejamību? Kādreiz bija daudz sanatoriju, nu to nav. Vaivari nav tāda kā vienīgā saliņa?
Nacionālais rehabilitācijas centrs Vaivari ir vienīgais specializētais stacionārās rehabilitācijas centrs valstī. Vēl stacionāro rehabilitāciju nelielā apjomā sniedz Liepājas reģionālā slimnīca, Vidzemes slimnīca, ļoti nedaudz arī Gaiļezers (RAKUS), attīstās Ziemeļkurzemes slimnīcas.
No slimnīcām nemitīgi tiek prasīts samazināt gultasdienu skaitu. Rehabilitācijā tā nevar atļauties. Sanāk, ka slimnīcām tāda rehabilitācijas nodaļa neizdevīga, jo grauj labos rādītājus.
Tieši tā - rehabilitācijā nedrīkst par mērķi izvirzīt mazāku gultasdienu skaitu, rehabilitācijā par mērķi ir jāizvirza augstāks funkcionēšanas līmenis. Jo arī ne vienmēr ir saikne starp ieguldīto laiku un efektivitāti.
Tagad daudz runā par Pasaules Bankas pētījumu, kas dos mārsterplānu, kartējumu... Ļoti labi. Tikai dīvaini, ka šajā pētījumā rehabilitācija ir atstumta maliņā - tai nav pievērsta uzmanība. Varbūt nebija dots tāds uzdevums. Rehabilitācijas jomā pilnīgi noteikti uz mūsu iedzīvotāju skaitu ir vajadzīgs viens specializēts rehabilitācijas centrs kā kompetences, ekselences, references centrs.
Lai labākais aprīkojums, labākie speciālisti ir vienuviet, kas ļauj arī nodrošināt augstāko pakalpojumu līmeni?
Lai ir vismaz viens tāds, kas uzņem pacientus ar smagākām, sarežģītākām saslimšanām. Citos gadījumos, kad varbūt bojājumi mazāk sarežģīti, rehabilitācijai jānotiek tuvāk pacienta dzīvesvietai. Proti, pacienti, kuriem nav nepieciešams komplekss rehabilitācijas pakalpojums, ko nodrošina multidisciplinārā komanda, rehabilitācijas pakalpojumus brīnišķīgi var saņemt arī ambulatori vai dienas stacionāra veidā lokālajās slimnīcās, veselības centros.
Varbūt jums lokālajās slimnīcās, kam neskaidrība par savu nākotni, jāveido filiāles, lai nodrošinātu arī pakalpojumu eksportu šajā jomā?
Tas arī ir iespējams, par to mēs esam domājuši, bet jārēķinās ar slimnīcu īpašnieku vēlmēm. Ja pie mums ir koncentrēti lielākie rehabilitācijas resursi - vienā mūsu centrā vien strādā pāri par 50 fizioterapeitiem, tas ir reāls spēks -, tad tas, ko varam un labprāt arī darītu, ir palīdzēt ar padomiem, ar kaut kādu mobilo komandu. Iespējams, kā programmu vadītāji, sadarbības partneri varam pārraudzīt, kā noris darbība vietās, kur pieredze un kompetence rehabilitācijas jomā nav tik liela.
Ja runājam par pakalpojumu eksportu, pieredze mums jau ir - savulaik pārdevām rehabilitācijas pakalpojumus Azerbaidžānai. Viņiem šī joma nav attīstīta, vismaz ne tādā līmenī kā pie mums. Tas bija vēl pirms naftas cenas krituma. Azerbaidžānas valdība saprata, ka pirkt pakalpojumus no mums ir izdevīgāk nekā Vācijā vai varbūt Turcijā, protams, ņemot vērā arī krievu valodas zināšanas. Azerbaidžānas valsts maksāja par tās pacientu rehabilitāciju.
Kā veicās sadarbība?
Sadarbība divu gadu garumā deva milzīgu pieredzi arī mums - Vaivaru speciālisti teica, ka tik smagus un ielaistus gadījumus viņi nebija redzējuši. Tie bija pacienti ar ļoti smagiem funkcionēšanas traucējumiem. Daudzi bija atsūtīti no attālākiem Azerbaidžānas reģioniem, ne visi spēja saprasties vēl kādā valodā, izņemot azerbaidžāņu.
Līdz ar naftas cenas krīzi sadarbība pārtrūka.
Tad faktiski maksas pakalpojumu eksports rehabilitācijas jomā ir iespējams?
Ir iespējams, bet šobrīd mums nepietiek kapacitātes. Mēs pakalpojumus primāri sniedzam mūsu cilvēkiem, un, ja vien ir valsts finansējums Latvijas iedzīvotājiem, mēs, protams, neorientējamies uz maksas pacientiem.
Bet te būtu jārunā arī par to, ka pasaulē rehabilitācijas speciālisti vairs nestrādā tikai ar rokām - ir vajadzīgs arī tehnoloģiskais aprīkojums.
Esam šajā ziņā atpalikuši?
Tehnoloģiski rehabilitācijā ārkārtīgi. Un esam atpalikuši, ne tikai salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Nupat arī Krievija sapirkusi aprīkojumu lielā daudzumā, cita lieta, ka viņiem vēl nav sagatavoti atbilstoša līmeņa rehabilitācijas speciālisti. Mums savukārt ir lieliski fizioterapeiti, ergoterapeiti, audiologopēdi, rehabilitācijas ārsti, bet mums ļoti pietrūkst robottehnoloģijau kas būtiski atvieglotu speciālistu darbu, daudzkārt vienveidīgi trenējot kādas ķermeņa daļas, piemēram, roku kustības pacientiem pēc insulta, lai var atjaunot spēju kaut vai rīkoties ar karoti, uzvilkt zeķi. Protams, robottehnoloģijas nevar nodrošināt to, kas fiziski vairs nav iespējams, taču var uzlabot pacientiem gaitas kvalitāti, nodrošināt pārvietošanos vertikālā stāvoklī ratiņkrēslā sēdošajiem, kas gan nenozīmē, ka, izejot kursu, pacients pats sāks skriet.
Es uzskatu, ka tas ir milzīgs negods valstij, ja nacionālajā rehabilitācijas centrā, kas ir vienīgais tāds valstī, nav nevienas robottehnoloģijas. Igaunija ir vismaz piecus gadus mums priekšā šajā jomā. Hāpsalas rehabilitācijas centrs izveidots kā kompetences, ekselences centrs, koncentrējot tajā modernākās tehnoloģijas rehabilitācijas jomā. Kāpēc gan Latvija nevarētu veidot šādu kompetences, ekselences centru tieši Vaivaros?!
Un kāpēc tad tādu neveidojat?
Jo mums tam nav naudas. Kaut principā šāda centra izveidei sen esam gatavi - mums ir sagatavoti projekti, plāni, kā veco, līdz šim neremontēto daļu pārveidot par multifunkcionālu zāli, kur izvietot gan šīs tehnoloģijas, gan vienlaikus radīt apstākļus, lai pacienti gūtu pārliecību, ka viņu nākotne ir ne tikai iemācīties patstāvīgi ēst ar karoti, uzvilkt zeķes vai bikses, bet varbūt rehabilitācijas rezultātā atgūt arī dzīvesprieku un laimi, piemēram, spēlējot riteņkrēslā basketbolu vai tenisu.
Laikam pie jums nokļuvušajiem būtiskākais ir vispirms atgūt pašapziņu, dzīvesprieku?
Tieši tā. Mums, kam rokas un kājas kustas, paldies Dievam, tā nelaime gājusi garām. Bet arī mēs nezinām, kas sagaida rīt, parīt, un, ja nāktos iesēsties riteņkrēslā, arī mēs katrs gribētu, lai tā sistēma strādā nevainojami - lai pieejamas gan visas robottehnoloģijas, gan brīnišķīgi profesionālie resursi, lai rehabilitācijā ir cilvēki, kas spēj motivēt un parādīt, ka dzīve ar slimību vēl nebeidzas. Labs piemērs ir Ieva Melle, kas piedalās Rio paralimpiskajās spēlēs, - faktiski izaugusi caur mūsu rehabilitācijas programmu, atradusi sev vispiemērotāko sporta veidu.
Lai aktualizētu rehabilitācijas tematiku, šogad pirmo reizi 5. septembrī pasaulē tika atzīmēta Personu ar muguras smadzeņu bojājumiem diena. Rehabilitācijas aprindās tiek uzskatīts - ja valsts var tikt galā ar spinālo pacientu rehabilitāciju, tad īstenībā visas pārējās rehabilitācijas programmas arī vajadzētu varēt sakārtot.
Pieminējāt, ka Latvijā ir izcili speciālisti rehabilitācijas jomā. Kā spējat tos noturēt laikā, kad medicīnā visi žēlojas par personāla aizplūšanu uz ārzemēm, grūtībām piesaistīt jaunos?
Vaivaros speciālistiem esam noteikuši iespējami augstāko atalgojumu, kaut, protams, privāti fizioterapeits var nopelnīt vairāk un vieglāk. Jo rehabilitācijā ir jāstrādā ar ļoti smagiem pacientiem, ne tādiem, kādi apmeklē fitnesa centrus. Bet, kopumā ņemot, protams, ka rehabilitācijas speciālistiem ir jāceļ atalgojums. Es arī nesaprotu, kā un kurā brīdī medicīnas darbinieki kļuva par tādiem kā ķīlniekiem - ja visiem citiem strādājošajiem par virsstundām tiek maksāts dubultā, tad medicīnas darbinieki, lai glābtu brūkošo veselības aprūpes sistēmu, var strādāt lielāku slodzi bez adekvāta atalgojuma. Un tad vēl pacienti, valdība un citi brīnās, kāpēc mediķi ir pārguruši, dusmīgi.
Vaivari ne tikai rehabilitē, bet arī nodrošina cilvēkus, kam Latvijā tas nepieciešams, ar tehniskajiem palīglīdzekļiem. Šī joma regulāri saņem skarbu kritiku.
Katram pacientam vienmēr gribas, lai ir labāk. Arī mēs nemitīgi uzlabojam servisu. Pasaules Veselības organizācija ir veikusi pētījumu, tā ietvaros izveidots 50 palīglīdzekļu minimālais grozs, kas valstij būtu jānodrošina. Latvijā tiek nodrošināts pat vairāk nekā paredz šis minimums.
Kur tad problēma?
Varbūt Latvija iet nepareizu ceļu, atvēlot līdzekļus ārkārtīgi dārgiem un sarežģītiem palīglīdzekļiem un tad pietrūkst naudas vienkāršākajiem...
Neredzu te neko nepareizu - kruķi jau katrs var pats nopirkt, bet motorizētos ratiņus gan ne.
Jā. Bet te arī jautājums par cilvēku atbildību prasot un ārstu atbildību, nozīmējot šos palīglīdzekļus - vienmēr jāizvērtē, vai konkrētajam pacientam tieši tas ir vislabākais, vispiemērotākais.
Kāds cits izvēlas un nozīmē, bet jūs esat tikai izsniedzēji?
Jā. Bet pieredze ar gadījumiem, kad personām mēdz būt vairāki palīglīdzekļi un to vairumu neizmanto, mums jau uzkrājusies, tāpēc tad, kad nozīmēti sarežģīti un dārgi palīglīdzekļi, Tehnisko palīglīdzekļu centrā izveidotās funkcionēšanas novērtēšanas komisijas izvērtē, vai konkrētajam cilvēkam to ir nepieciešams lietot vai nē. Runa ir, piemēram, par elektrisko ratiņkrēslu, kura izmaksas ir pāri par diviem tūkstošiem eiro, skūteri, kas ir tikai mazliet lētāks, elektrisku vertikalizatoru. Jāsaprot, vai konkrētajam pacientam tas palīdzēs, būs kur to lietot, vai būs droši, vai neradīsies kādas komplikācijas, blaknes. Tāpat, vai riteņkrēsla saņēmējam ir pietiekami laba roku funkcija, vai pacientam ar redzes traucējumiem ir droši vadīt elektrisko riteņkrēslu utt.
Šobrīd esam uzsākuši realizēt Eiropas fondu finansētu projektu funkcionēšanas laboratorijas izveidei. Mērķis ir mazināt subjektīvo faktoru palīglīdzekļu piešķiršanā pacientiem. Iecerēts izveidot vienotu mērījumu protokolu, saskaņā ar kuru katru pacientu un tā vajadzības izvērtētu. Šajā ziņā, man liekas, esam pionieri pat Eiropas līmenī.
Vajadzība piespieda par to domāt?
Arī tas, ka mūsu cilvēki nelabprāt uzticas profesionāļu viedoklim. Tas gan noved līdz tam, ka ārkārtīgi daudz ko nākas birokratizēt.