Kas to būtu domājis, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) jaunceltnē izvietota restorāna nosaukuma apspriešana sociālajos tīklos un sabiedrībā kopumā izvērtīsies ne mazāku kaislību pilna, kā tas ir attiecībā uz citām šābrīža aktualitātēm, kas sabiedriski varbūt pat nozīmīgākas, tostarp pedofilus saudzējošo tiesu Liepājā, atcelto, bet nenovērsto Dziesmu svētku gājienu vai valdības lemto jautājumā par palīdzību bēgļiem. Bet tā tas ir - nelatviskais ēstuves nosaukums Kleever, jo īpaši kultūras ļaudīm, itin nemaz nešķiet saderīgs ar to bagātīgo simboliku, kas, kā mums jau pārdesmit gadu vēstīts, iekodēta Gaismas pils savdabīgajā arhitektoniskajā veidolā. Un tiešām ir pamats runāt par kārkluvācietības izpausmi, latviska nosaukuma vietā izvēloties visai dīvainu vietvārda Klīversala transformējumu «svešām mēlēm» tīkamākā veidā. LNB pārstāvji pat velk paralēles ar angļu clever (gudrs), bet tikpat labi tad var asociēt arī ar krievu клевер (āboliņš)...
Jā, ir dzirdēti arī pretargumenti, ka tas neesot nekas traks, jo raugi, arī Rīgas centrā ir vesela virkne cittautu valodās nosauktu ēstuvju, arī tādu, kur brīžiem grūti saprast, kā lasāmi latviešu alfabētā neesošie y, x un tamlīdzīgi burti, bet tomēr būtu jāņem vērā, ka LNB nav stacijas ēka, kur nosaukuma uzdevums ir klientu piesaiste. Te par tiem nav jācīnās.
Drīzāk uzmanība būtu jāvelta tam, ka Gaismas pils šobrīd ir viens no centrālajiem objektiem, kas raisa sarunas par mūsu kultūras vērtībām, identitāti. Tas bija arī viens no iemesliem - papildu tam, ka jaunas un ērtas telpas -, kāpēc Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē centrālie notikumi norisinājās tieši šajā ēkā. Kādu vēstījumu par mūsu identitāti nes šis Kleever? Kāda kultūrvēsturiskā nozīme nācijas mērogā ir tam koku tirgotājam, kurš bibliotēkas tuvumā reiz darbojies un kura uzvārdā iesaukta attiecīgā sala?
Labi, varbūt to var nosaukt arī par lieku piekasīšanos, pat neraugoties uz Valsts valodas centra un kultūras jomas autoritāšu iebildumiem. Tad runāsim plašāk. Vai un kā Latvijā tiek īstenota nacionālā kultūrpolitika? Fasāžu līmenī - no Daugavas pretējā krasta rādot uz ēku un attālināti stāstot par kultūras vērtībām tajā? Izceļot vērtīgākos garadarbus kā atsevišķus objektus? Vismaz manā skatījumā būtu jātiecas LNB jauno ēku veidot kā harmonisku vērtību un vēstījumu par tām kopumu, kur ik detaļa, arī restorāna nosaukums, ir daļa no stāsta par mūsu bagātīgo, daudzpusīgo kultūru. Ja tas LNB un Kultūras ministrijas vadībai nešķiet būtiski, varbūt savs vārds sakāms Latvijas Institūtam?