Marti apstulbis skatījās uz Kamillu. Viņu šis priekšlikums acīm redzami bija pārsteidzis.
- Tu gribētu doties apskatīt tās alas?
- Vai tā nebūtu laba ideja?
- Nezinu, vai tas tiešām iemācītu mums ko jaunu, - Marti skaļi domāja.
- Es pati gribētu labāk saprast, ar ko mums ir darīšana, - uzstāja Kamilla.
Marti skatiens saspringa. Viņš bija norūpējies.
- Ja nu tas taifūns pavēršas pret šejieni?
Kamilla paskatījās uz vjetnamieti.
- Vai tad tas nav vēl tālu?
Hua pamāja.
- Sliktākajā gadījumā tas ir vismaz diennakts attālumā no šejienes.
- Tātad mums būtu laiks apstāties?
- Es tā domāju, - teica Hua. - Galu galā, mēs neesam diez ko tālu.
Marti neizskatījās apmierināts.
- Manuprāt, būtu labi atstāt mazliet lielāku rezervi. Ja motors sāk niķoties vai notiek kas cits neparedzēts.
Hua pakratīja galvu.
- Vai tu tagad mazliet nepārspīlē? Ja uznāks taifūns, visdrošākās vietas ir starp cieši kopā esošām salām. Uz sauszemes ir daudz bīstamāk. Vairāk grūstošu ēku un vairāk pa gaisu lidojošu priekšmetu.
Varbūt es tiešām tagad esmu pārāk piesardzīgs, domāja Marti. Taču mazs, uzmācīgs brīdinājums uzzibsnīja zemapziņā un apgalvoja pavisam ko citu. Nevajadzīga apstāšanās, ja pastāv iespēja, ka uznāk taifūns, bija pretrunā visiem viņa jūrnieka instinktiem.
- Vai mēs nevaram apstāties vismaz uz pāris stundām? - lūdza Kamilla.
Man laikam krājumā vairs nav pretargumentu, Marti domās nopūtās. Varbūt viņam vajadzētu padoties.
- Nu, lai iet, - Marti piekrita. - Taču es ieteiktu darboties visai veikli.
- Izklausās pēc laba kompromisa, - piekrita Kamilla.
Hua deva Kvokam jaunas norādes, un viņš pagrieza kuģa priekšgalu pret Lielo pūķi. Mazliet vēlāk kuģis jau bija noenkurojies seklā šaurumā starp salām. Jūras dibens bija skaidri saskatāms, tas bija septiņu vai astoņu metru dziļumā. To sedza spoži baltas, smalkas smiltis, no kurām šur tur rēgojās tumšāki kaļķakmens gabali. Šauruma otrs gals izskatījās vēl seklāks. Pie abu salu krastiem līdz ūdens virsmai sniedzās lielāki bluķi, droši vien mazu daudzstāvu māju izmēros. Nebūtu sevišķi patīkami, ka tāds vaļīgs akmens uzgāztos uz spranda, domāja Kamilla. Tad no cilvēka pāri paliktu vien slapjums.
- Šajos ūdeņos nekad nevar būt pārlieku uzmanīgs, - brīdināja Kvoks. - Par laimi, nav stiprāka vēja.
Marti pieāķēja nirēja dunci pie sāniem un sāka piestiprināt skābekļa balonu lences. Arī Kamilla iznāca uz klāja. Viņai mugurā bija koši sarkans bikini un spēcīgs nirēja duncis makstī pie sāniem.
- Vai tu zini precīzāk, kur ir tā ala? - Marti jautāja Huai.
Hua vaicājoši palūkojās uz Kvoku.
- Lielā pūķa lielā ala? Tā ir tur, tieši pret atklāto jūru, tieši aiz tās klints.
Kvoks ar roku norādīja uz salas krastus apjozušo stāvo klinšu augstāko un stāvāko vietu.
(Turpinājums 5. septembra numurā)