- Vai Kvoks neteica, ka šeit var izkāpt no ūdens un doties izpētīt arī mazākas sānu ejas? - Kamilla jautāja.
- Tā viņš laikam teica gan, - apstiprināja Marti.
- Taču... kur? - Kamilla bija neizpratnē.
Viņa pārlaida ar lukturi pāri sienām, taču neredzēja vietu, kur varētu izkāpt no ūdens. Sienas visur pacēlās pārāk stāvas un gludas.
- Varbūt ūdens parasti ir zemāk, - ieminējās Kamilla.
Marti ieslēdza arī savu lukturi un ļāva tā gaismai aplaizīt alas sienas. Taču arī viņš neatrada vietu, kur viņi varētu pārrāpties pāri klintīm.
- Griežamies atpakaļ, - ieteica Kamilla. - Šeit, starp citu, ir diezgan drūmi. Pavisam spocīgi!
Vai gan bija kāda jēga censties te nokļūt, viņa prātoja. Viņa bija domājusi, ka varēs iemācīties ko svarīgu, taču nu vairs nebija nekādu cerību. Šeit laikam neatrast neko tādu, ko nevarētu izlasīt grāmatās, internetā vai zinātnes žurnālu rakstos, Kamilla domāja.
- Nepārsteidzies, - mierināja Marti. - Pagaidi mirklīti.
Marti bija grūti noticēt, ka Kvoka informācija neatbilstu patiesībai. Viņš taču bija teicis, ka ir vedis uz šejieni vismaz divdesmit ārzemju nirēju grupas. Marti piepeldēja tuvāk sienai, kur no ūdens slējās lieli akmens bluķi. Tie tomēr nepacēlās tik augstu, ka no tiem būtu iespējams pārrāpties pāri klintīm un tikt uz paaugstinājuma.
Un tad Marti piepeši ieraudzīja, kur ir eja.
- Šeit, - iesaucās Marti. - Aiz akmeņiem!
Kamilla pieplunčājās tuvāk. Bluķiem otrā pusē bija lēzeni augšup vedošs, gandrīz gluds slīpums, gar kuru varēja izkāpt no ūdens. Tas droši vien bija radies, kad daļa sienas bija nogruvusi dievs zina cik sen. Slīpuma augšpusē varēja redzēt divu mazāku alu atveres kā kāda milzīgi liela un sensenis miruša milzu dzīvnieka melnās un tukšās acu iedobes.
Viņi piepeldēja pie slīpuma un izlīda no ūdens. Tas bija pārsteidzoši viegli. Klints virsma nebija slidena, bet gan pietiekami raupja un robaina. No klints uz priekšu bija izvirzījusies pēc skata stāva, pusmetru resna radze. Marti uzgūlās radzei un izmēģināja tās noturību. Radze pat nesakustējās, tāpēc Marti atvēra siksnu stiprinājumus un uzkarināja skābekļa balonu uz izvirzījuma. Tas tam bija kā radīts.
- Dabas izveidots pakaramais, - jokoja Marti. - Diezgan grezni!
- Bija tuvu tam, lai mēs šeit nenonāktu, - piezīmēja Kamilla, velkot nost savus stiprinājumus. - Šis slīpums ir diezgan izmanīgi noslēpts.
- Nenoliedzami, - piekrita Marti.
Kamillas skatiens pārslīdēja tumšajam ūdenim. Marti redzēja, ka viņai prātā ir ienākusi kāda nepatīkama doma.
- Tās mucas mani mazliet satrauc, - Kamilla domīgi teica.
- To patiešām ir ļoti daudz, - piekrita Marti. - Droši vien simtiem. Šķiet, ka šī vieta reiz ir izmantota par zemūdens izgāztuvi.
- Ja nu tajās ir bijuši bīstamie atkritumi? Vai mēs varam saindēties?
Marti pakratīja galvu.
- Diez vai, - viņš teica. - Tās izskatās diezgan vecas. Visām mucām jau ir izkritis dibens.
Par laimi, vismaz visbīstamākos atkritumus vairs neizgāž jūrās tik bezatbildīgi kā agrāk, domāja Marti.
(Turpinājums 3. oktobra numurā)