Tad valdību ar 53 balsīm veidotu tikai divi politiski spēki, kuri nekad nav bijuši pie varas. Tā būtu jauna situācija ar nenojaušamu iznākumu, par spīti tam, ka tieši tagad ir svarīgi nodrošināt pēctecību valdības darbā un tās vadību uzticēt cilvēkam ar starptautisku atpazīstamību.
Centrālā vēlēšanu komisija otrdien paziņoja Saeimas vēlēšanu rezultātus, kā arī izsludinājusi jaunā parlamenta pirmo sēdi 17. oktobrī. Tad Valsts prezidents Andris Bērziņš varēs oficiāli aicināt nākamo premjeru sastādīt valdību. Ja Vienotība nevienosies ar ZRP par kompromisiem un paliks opozīcijā, premjera amatā, visticamāk, būs jāaicina viens no diviem vēlēšanās uzvarējušā Saskaņas centra līderiem - Jānis Urbanovičs vai Nils Ušakovs. Vēsture rāda, ka koalīcijās ar trauslu vairākumu kāds deputāts var sēdi nokavēt vai nenobalsot. Par uzticību valdībai Saeima balso atklāti. Pēc trim pēdējām Saeimas vēlēšanām valdība līdz jaunās Saeimas sēdei jau bija izveidota un uzreiz pēc tās novembra sākumā - apstiprināta.
Pēc 6. Saeimas vēlēšanām 1995. gadā Latvija pie valdības tika pirms Ziemassvētkiem 21. decembrī pēc diviem neveiksmīgiem tās sastādīšanas mēģinājumiem, kad trešajā reizē premjera amatā nācās aicināt pie partijām nepiederošo Andri Šķēli, kurš 1998. gadā izveidoja Tautas partiju. Pēc 6. Saeimas vēlēšanām kā pirmajam valdību veidot uzticēja Tēvzemei un brīvībai līderim Mārim Grīnblatam no Nacionālā bloka. Par viņa Ministru kabinetu nobalsoja 48 deputāti. Pēc šī bloka neveiksmes Valsts prezidents Guntis Ulmanis deva iespēju Nacionālā izlīguma bloka premjera kandidātam, Demokrātiskās partijas Saimnieks priekšsēdim Ziedonim Čeveram. Par viņa valdību nobalsoja 50 deputātu, kas arī nebija pietiekami. A. Šķēle izveidoja Ministru kabinetu, kuru atbalstīja 70 deputātu. Tajā bija ap 30 ministru, no kuriem daļu A. Šķēle nākamajā vasarā atbrīvoja par amatpersonu deklarāciju pārbaudē atklāto interešu konfliktu. Pēc 7. Saeimas vēlēšanām 1998. gadā uzvarējusī Tautas partija (TP) palika opozīcijā. Lai nodrošinātu vairākumu valdībai, Latvijas ceļa premjera kandidāts Vilis Krištopans uz atsevišķa līguma pamata piesaistīja sociāldemokrātus, atvēlot tiem vienu - zemkopības ministra amatu. Pēc četriem gadiem 8. Saeimas vēlēšanās uzvarēja jauns politiskais spēks - Jaunais laiks, kura premjera kandidātam Einaram Repšem arī bija sarkanās līnijas. Viņš nepiekrita sadarbībai ar TP, bet attiecībā uz otru sarkano līniju - saimnieciski svarīgu nozaru vadību neuzticēt ne Aināram Šleseram (LPP), ne Aivaram Lembergam pietuvinātajai Zaļo un Zemnieku savienībai, tika atrasts kompromiss. Par satiksmes ministru kļuva Roberts Zīle (TB/LNNK), bet ekonomikas ministra amatam LPP izvirzīja Juri Lujānu.
Ja 8. Saeimas vēlēšanās premjera Andra Bērziņa pārstāvētais Latvijas ceļš nepārvarēja 5% barjeru, tad 9. Saeimas vēlēšanās Aigara Kalvīša (TP) vadītās koalīcijas partijas ieguva vairākumu un valdības veidošana bija salīdzinoši vienkārša. Premjers vilcinājās uzreiz iesaistīt koalīcijā TB/LNNK, lai mazinātu viņu pretenzijas uz līdzvērtīgu ietekmi. Pēc 10. Saeimas vēlēšanām, kurās arī vēlētājs izteica uzticību esošajai Valda Dombrovska (Vienotība) valdībai, VL-TB/LNNK piedalījās tās deklarācijas sagatavošanā, bet beigās Vienotība nolēma to koalīcijā neņemt. Tagad, atsaucoties uz VL-TB/LNNK ietekmes palielināšanos, Vienotība tajā saskata tuvu sabiedroto. Taču V. Dombrovskis atkārto jau pirms gada izmantoto piedāvājumu veidot plašu koalīciju, kurā būtu gan SC, gan V-TB/LNNK. Tāpat kā pirms gada šo modeli varētu neīstenot abu politisko spēku iebildumu dēļ, jo to līderi noraida arī iespēju, ka varētu strādāt koalīcijā uz atsevišķa līguma pamata. Tas gan ir grūti pierādāms, bet valdību veidošanas gaitu, visticamāk, allaž ietekmējušas tā dēvēto oligarhu jeb interešu grupu savstarpējās cīņas, un pieredzējušie politiķi spriež, ka no tām valdības veidošana neesot pasargāta arī tagad, ko jaunie deputāti varbūt pat nenojaušot.