Laika sprīdis no idejas rašanās, intervijas sarunāšanas līdz brīdim, kad intervija ar amatpersonu vai citu attiecīgajā brīdī aktuālu viedokļa paudēju nonāk laikraksta slejās, parasti ir robežās no pāris dienām līdz nedēļai. Katra intervija ir redkolēģijas rūpīgi izvērtēta. Primārs ir konteksts, aktualitāte un jautājuma sabiedriskais nozīmīgums attiecīgajā laika nogrieznī. Jeb, vienkārši sakot, cenšamies intervējamos izvēlēties, mēģinot «trāpīt» lasītāju vajadzībās, skaidrojot procesus un rosinot diskusiju. Augstāk minētais ir mediju darba virtuve, kuru nevajadzētu ķidāt, taču notikumi, kuri kļūst par sistēmu, to liek darīt.
Runājot bez aplinkiem: tādu amatpersonu sistēmisku bēguļošanu no kontakta, kādu piedzīvojam pēdējos mēnešos, nav nācies pieredzēt vairāk nekā 15 gadu ilgajā darbības laikā žurnālistikā. Tieši bēguļošanu. Savādāk to nosaukt nevar.
Runa ir par vietējiem valsts maizē esošiem bāleliņiem, kuri pēkšņi kļūst grūtāk sasniedzami par Eiropas līmeņa politikas eliti. Skaidrs, nav priekšvēlēšanu laiks, kad jebkura amatpersona medijiem bija zvana attālumā un sasniedzama pāris sekundēs.
Skaidrs, ka vēlēšanas ir tālu un var ieslēgt atpakaļgaitu bez lieliem riskiem, spēlējot «komunikācijas futbolu» caur preses cilvēkiem.
Taču amatpersonas nav tikai sarkano lentīšu griezējas pašu selektētos pasākumos, kuros safrizētiem pagozēties kameru priekšā. Intervijas faktiski ir vienīgais veids, kā amatpersonas var operatīvi skaidrot savus lēmumus sabiedrībai.
Šādi attiecoties pret komunikāciju, tā, pirmkārt, ir attieksme pret sabiedrību un vēlētāju, kurš vajadzīgs kļūst tikai pusgadu pirms vēlēšanām. Tāpat tas nevar neradīt jautājumus par kompetenci.
Nav normāli, ja interviju ar ministru centrālā dienas avīze cenšas sarunāt divus mēnešus (spriežot pēc aktivitātēm sociālajos tīklos, par aizņemtību gan rodas jautājumi), nav normāli, ja pēc skandalozas biļešu cenas pacelšanas galvaspilsētā mērs medijus vienkārši ignorē, nav normāli, ja sarunu ar vēl kādu mēru mēģinām sarunāt jau ceturto mēnesi. Es pat nerunāju par gadījumiem, kad amatpersona atsakās interviju laikā runāt par atsevišķiem savas kompetences jautājumiem vai interviju «pēkšņu» pārcelšanu trīs un vairāk reižu. Savukārt par «žanra klasiku» jau kļuvis gadījums, kad kāda amatpersona atteicās doties uz radiotiešraidi, preses sekretāram aizbildinoties ar ārvalstu komandējumu, taču neilgi pēc tiešraides diskusijas dalībnieks pamana amatpersonu iznākam no kādas Vecrīgas kafejnīcas. Komentāri lieki...