Viena no jēdzīgākajiem Austrumeiropai veltītajiem izdevumiem - New Eastern Europe - šā gada maija-augusta numurā lasāms slovāku politiķes un diplomātes Martinas Cebecauerovas raksts, kurā mēģināts rast atbildi uz jautājumu: kādēļ attieksmē pret Austrumukrainā notiekošo bijušās Varšavas bloka valstis ir jūtami sadalījušās blokos? Vienā - Polija un Baltijas valstis, otrā - Ungārija, Čehija, Slovākija? Un, patiesi, - cik striktas Kremļa politikas novērtējumā ir pirmā bloka valstis, tik izvairīgas otram piederīgās. Lai gan it kā visas «izbaudījušas» Krievijas impērijas un vēlāk PSRS impērisko politiku.
Cebecauerova piedāvā divas versijas. Pirmā: daļa no Rietumukrainas savulaik bijusi otrai grupai piederīgo valstu teritoriālo un kultūras pretenziju lokā. Ja tā var teikt, nenokārtoti rēķini un veci aizvainojumi. Te gan politiķe piebilst, ka poļi, kuru attiecību ar ukraiņiem vēsturē patiešām netrūkst smagu epizožu, tam kaut kā ir tikuši pāri. Ja šī versija ir kaut daļēji pamatota, tas kārtējo reizi apliecina, ka arī 60-80 gadu seni notikumi turpina ietekmēt šodienu. Lai cik neracionāli tas liktos. Iespējams, notiek pat pretējais. Notikumu aculiecinieku paaudzes aiziet viņsaulē, tomēr kolektīvā atmiņa turpinās un notikumus reāli nepiedzīvojušo domās tieši apaug ar mītiem, pieskaņojas mūsdienu aktualitāšu konjunktūrai.
Otrā versija saistīta ar piezemētākiem cēloņiem: enerģētisko neatkarību. Citiem vārdiem sakot, Ungārija, Čehija un Slovākija neesot neko darījušas savas atkarības no Krievijas piegādēm mazināšanai, līdz ar to ir spiestas būt Maskavai lojālas. Šajā ziņā Cebecauerova min kādu interesantu detaļu: savulaik, 1998. gadā, Slovākijas gāzes (SPP) līdzīpašnieki Gaz de France un Ruhrgas nobremzējuši mēģinājumus piegādes diversificēt. Lielajam Rietumu biznesam ir savas intereses un loģika, kas var nesakrist ar konkrētās valsts interesēm, - pamācoši. Lai kā arī būtu, versija ir racionāla, tomēr tad rodas jautājums, kāpēc no Krievijas dabasgāzes piegādēm ne mazāk atkarīgā Latvija un Igaunija tomēr ir pirmajā grupā? Par Igauniju nemāku spriest, Latvijas gadījumā divi ļoti ciniski pieņēmumi. Vai nu Latvijas nenozīmīgums nav ļāvis mūsu elitei daudz lekties pret amerikāņu pozīciju un spiedis, tēlaini izsakoties, stāties ierindā, pat ja daļa no elites gluži labprāt būtu izvēlējusies piesardzīgāku retoriku. Vai arī elite, jūtot sabiedrības satraukumu, aptvērusi, ka var šādi - izmantojot vienu «lielo mesidžu» - savu darbību leģitimēt. Negribu būt riebīgs - ir arī trešais variants, t. i., ka retorika un no tās izrietošā rīcība ir tās motivācijā neliekuļota.