Veselam bērnam nav jāmostas stīvam
Reimatoloģiskām slimībām bieži ir autoimūns raksturs. Juvenils idiopātisks artrīts ir biežākā autoimūnā saslimšana bērniem. Tas nozīmē, ka imūnā sistēma, kas normāli cīnās pret infekcijām vai patoloģiskām organisma šūnām, šajā gadījumā veido antivielas pret veseliem audiem, kā rezultātā attīstās iekaisums. Tas var būt tikai vienā orgānā, tikai locītavās vai dažādos orgānos.
Kā novērojusi R. Šantere, viena no problēmām ir novēlota juvenila idiopātiska artrīta diagnosticēšana, jo bērniem locītavu sāpes mēdz uzskatīt par straujas augšanas blakusparādību, kas pati ar laiku pāries. Tomēr tas sarežģī ārstēšanu, tāpēc daktere vecākiem iesaka nopietni pievērst uzmanību bērna sūdzībām par sāpēm locītavās vai regulārām sāpēm rokās, kājās. «Mazi bērni, kam sāp vēders, kad viņiem jautā, tieši kur lokalizējas sāpes, parasti norāda uz nabas apvidu. Gluži tāpat var būt arī ar locītavu sāpēm - bērns neprot precīzi raksturot, kur un kā sāp, tāpēc saka: man sāp kāja, roka. Tāpēc vecākiem jāpieliek pūles, lai pārliecinātos, tieši kas sāp un kāda ir sāpju izcelsme. Papildu trauksme ir locītavas pietūkums, siltums vai stīvums no rītiem. Dienas gaitā tas var izzust, taču nav normāli, ka vesels bērns mostas stīvs, tāpēc, ja regulāri manāmi šādi simptomi, noteikti jāvēršas pie ārsta,» skaidro R. Šantere.
Jāapmeklē arī citi ārsti
Lielākoties artrītu pavada sāpes, taču mēdz būt arī tādi gadījumi, kad to nav - ja šķidrums, kas uzkrājas iekaisuma gaitā, atrodas locītavu somiņā, kur lokalizējas maz nervu. Protams, arī sāpju slieksnis katram - kā pieaugušajam, tā bērnam - ir atšķirīgs, tāpēc svarīgi pievērst uzmanību dažādiem faktoriem. Juvenils idiopātisks artrīts var skart dažādas locītavas un var izraisīt arī citus simptomus - piemēram, acu iekaisumu, tāpat atsevišķos gadījumos drudzi, izsitumus.
Diagnozes noteikšana līdz ar to prasa zināmu laiku, jo ir svarīgi izslēgt citus locītavu iekaisuma cēloņus, kas var būt gan infekciju slimības, gan iekšējo orgānu saslimšanas, kā arī dažādas citas reimatoloģiskas un nereimatoloģiskas saslimšanas. Diagnozi nosaka bērnu reimatologs, taču bieži vien bērnam kopā ar vecākiem jāapmeklē arī citi speciālisti - noteikti jāizmeklējas pie acu ārsta, jo var attīstīties iekaisums acīs, kuru pats slimnieks var neizjust. Tāpat var būt nepieciešama arī gastroenterologa, endokrinologa, nefrologa, hematologa, ortopēda palīdzība. Gadījumos, kad iekaisums skāris žokļu locītavas, notiek mazā pacienta un viņa vecāku sadarbība ar ortodontiem.
Lielākoties pie vainas gēni
Vecāki ārstiem parasti uzdod jautājumu - kāpēc viņu bērnu ir piemeklējusi šāda saslimšana? R. Šantere skaidro, ka vienu konkrētu iemeslu nosaukt grūti, bet, visticamāk, lielākoties artrīts ir ģenētiska saslimšana. Ne vienmēr jābūt tā, ka kāds ģimenē slimojis tieši ar kādu no artrīta veidiem. Iespējams, ka kādam radiniekam iepriekšējās paaudzēs bijusi psoriāze, Krona slimība vai vēl citas artrītam radniecīgas autoimūnas kaites, savukārt nākamajās paaudzēs izveidojies juvenils idiopātisks artrīts.
«Tieši kāds ir slimības palaidējmehānisms, nevar viennozīmīgi pateikt. Reizēm tā var būt trauma, pārciesta infekcija, pārkaršana saulē, reizēm juvenils idiopātisks artrīts parādās pusaudžu vecumā, kad notiek hormonālās sistēmas pārkārtošanās,» stāsta daktere.
Medikamenti un kustības
Lietojot medikamentus un ievērojot ārsta norādījumus, iespējams panākt stabilu remisiju. Bērniem artrīts arī biežāk noris labdabīgāk vai mazāk agresīvi nekā pieaugušajiem, lai gan var būt arī ļoti smaga un pieaugušajiem līdzīga slimības gaita ar agrīnu invalidizāciju, deformācijām un augšanas aizturi. Tomēr jārēķinās, ka juvenils idiopātisks artrīts ir hroniska slimība, kam var būt ilgstoši miera periodi un paasinājumi.
Dažādiem slimības tipiem ir atšķirīgas ārstēšanas shēmas. Turklāt ārstēšana nesastāv tikai no medikamentiem. Tajā ietilpst fizioterapija (vingrošana, peldēšana), fizikālā terapija (aukstums un citas procedūras), ergoterapija (ortozes locītavu funkciju atvieglošanai). Medikamenti jālieto regulāri un ilgstoši, pat vairākus gadus, turklāt remisija nenotiek uzreiz. Par medikamentu blaknēm, ja tādas piedzīvotas un izjustas, noteikti jāinformē ārsts!
Juvenila idiopātiska artrīta ārstēšanai tiek izmantoti dažādu grupu medikamenti. R. Šantere stāsta, ka gadījumos, kad nav efekta no tradicionālās ārstēšanas, tiek izmantoti arī bioloģiskie medikamenti. Eiropā tos lieto kopš 2000. gada, Latvijā tie pieejami no 2004. gada. Šajā laikā tos saņēmuši 290 mazie pacienti, bet 90 lieto patlaban. Bioloģiskie medikamenti ir dārgi, taču tos kompensē valsts. Pirms medikamentu lietošanas jākontrolē asinsanalīzes, regulāras pārbaudes jāveic visā ārstēšanās laikā.
R. Šantere uzsver, ka jākontrolē arī D vitamīna līmenis un bērniem jāsaņem veselīgs, pilnvērtīgs uzturs, kurā ietverts gana daudz kvalitatīvu piena produktu, gaļas un dārzeņu. Jāizvairās no traumām un infekcijas slimībām, jo tās var radīt slimības paasinājumus. Daktere stāsta, ka bērnus noteikti var un pat vajag vakcinēt ar obligātajām viņu vecumam atbilstošajām nedzīvajām vakcīnām, kā arī pret ērču encefalītu. Ja tiek lietota bioloģisko medikamentu terapija, potēšana jāveic pirms tās uzsākšanas.
Tāpat bērniem, kas slimo ar juvenilu idiopātisku artrītu, ikdienā nepieciešamas fiziskas aktivitātes, taču to slodzei un veidam jābūt netraumatiskam. Ja slimība nenorit smagā formā, bērns var apmeklēt sporta nodarbības. Diemžēl daudzi sporta skolotāji no visiem skolēniem prasa vienādas prasmes un spējas, tāpēc vecāki bieži vien izvēlas nokārtot, lai bērns ir pilnībā atbrīvots no sporta nodarbību apmeklējuma, taču tas savukārt nenāk par labu viņa fiziskajai attīstībai.