Aizvadītās nedēļas nogalē notika domnīcas CERTUS rīkots forums Latvijas ekonomikas mērķtiecīgai izaugsmei, kurā ar pamatīgu (garuma ziņā) uzrunu piedalījās arī Raimonds Vējonis. Ciniski vērtējot, te varētu arī likt punktu. Valsts pirmās amatpersonas dalība neapšaubāmi cēla pasākuma prestižu, savukārt Vējonis šādi demonstrēja, ka nopietni izturas pret ekonomiku. Visiem labi, analizēt saturu nav vērts.
Tomēr tik neganta attieksme šoreiz būtu nevietā kaut vai tāpēc, ka Valsts prezidenta teiktais iezīmē konceptuālu problēmu, ar kuru saskaras par Latvijas ekonomiku domājošie cilvēki vispār. Pirms šīs problēmas apraksta vēl jāpiemin divas labās ziņas. Pirmkārt, Vējonis vismaz dažās ekonomikas jomās «nepeld» - viņa teiktais par būvniecības nozares riskiem tuvāko gadu laikā šķita pamatots. Otrkārt, ir pamats uzskatīt, ka viņa izveidotā ekspertu komisija «tiesiskās vides pilnveidošanai» radīs kaut ko jēdzīgu.
Tagad par problēmu, kas tēlaini aprakstāma kā mūsu māka gluži labi noteikt diagnozi, paziņot, ka tā mūs neapmierina, kaut kas ir jādara, un tad ar labi padarīta darba sajūtu pamest vājinieka palātu. Prezidents piekrita foruma rīkotāju uzstādījumam, ka Latvijas ekonomikai - ja tā nevēlas iestrēgt kaut kur «pa vidu» Eiropā - ir jāattīstās būtiski straujāk. Iekšzemes kopprodukta ikgadējā pieauguma tempam jābūt vismaz 4-5 procentu līmenī, bet vispār jau vēl straujākam. Te mēs nonākam situācijā, kad ikviens piekrītoši māj ar galvu, bet šīs ķermeņa kustības aprimst, kad konkrēti jāpiedāvā, kā vēlamo attīstības tempu sasniegt. Tā nav tikai Vējoņa problēma. Viena no domnīcas vadītājiem, bijušā ministra Vjačeslava Dombrovska nesenajā publikācijā arī ar diagnozes noteikšanu nav problēmu. Neesot pareizi, ka valsts attīstības motivācija ilgstoši bijusi kārtējā iestāšanās kādā starptautiskā organizācijā (NATO, ES, eiro klubs), esot pārāk liela atkarība no ES struktūrfondiem, un vispār t. s. Vašingtonas vienošanās modelis esot Latvijas specifiskajām interesēm un situācijai neatbilstošs. Labi. Ko darām? Ir nepieciešams «jauns modelis». Ļoti konkrēti.
Respektīvi, mēs zinām, ko gribam, bet nezinām, kā to sasniegt. Un - pieņemu visus manā virzienā mestos akmeņus - problēma, iespējams, ir tā, ka mēs negribam atzīt: tik daudz, cik mēs gribam, objektīvi sasniegt nav iespējams. Ka mēs esam un pārskatāmā nākotnē būsim uz Vācijas vai Zviedrijas fona relatīvi trūcīga valsts. Mēs varam padarīt šo valsti draudzīgāku pret tās pilsoņiem (cita represīvo iestāžu, tiesu darbības prakse, jēdzīgāka nodokļu naudas izlietošana utt.), bet daudz piesauktie Singapūras & Co tempi (pagātnē) nevar būt atskaites punkts.