Lai arī Islande jau iepriekš bija nodrošinājusi iekļūšanu finālturnīrā, mačā ar Latviju viņi vēlējās izcīnīt uzvaru, lai finālturnīra grupu izlozē varētu cerēt uz vietu trešajā, nevis vājākajā ceturtajā grozā. Tieši tāpēc laukumā tika sūtīti visi labākie spēlētāji.
Mača sākumā Latvijas līdzjutējiem radās dￃﾩjￃﾠ vu sajūta. Tieši tāpat kā septembra spēlē Rīgā pret Čehiju, ātri nācās nokļūt iedzinējos ar diviem vārtiem. Turklāt atkal pievīla kāds no ierastajiem līderiem, no kura kļūdas gaidīja vismazāk. Pret Čehiju zaudētajos vārtos ne pārāk veiksmīgi nospēlēja Kaspars Gorkšs, bet Islandē pievīla Andris Vaņins, kurš pēc mača trenerim atzina savu vainu otrajos ielaistajos vārtos.
Taču neba nu Andra dēļ spēles sākums nepadevās tik labs, kā cerēts. Viesi nespēja ne atņemt pretiniekiem bumbu, ne paši to pieturēt, bieži vien sasteidzot pāreju uzbrukumā, kas noveda pie bezadresāta piespēlēm. «Mēs, protams, zinām, kāpēc spēli sākām tik nepārliecinoši, bet tas lai paliek komandas iekšienē. Tur bija dažas nianses,» pēc spēles atzina Pahars, mazliet vēlāk uzņemot visu sitienu par blāvo startu uz sevi.
Varbūt sliktais spēles sākums bija daļēji saistīts ar līdzjutēju iespaidīgo atbalstu mājiniekiem. Lai gan Laugardalsvollur stadiona ietilpība ir tikai desmit tūkstošu, pārpildītās tribīnes radīja lielu troksni. Stadions atradās nelielā ielejā, un dīvainas atbalss dēļ šķita, ka troksni rada daudz kuplāks fanu skaits. Turklāt jāuzteic Islandes fanu organizētība. Ko fanu klubs sāka dziedāt, tam dažās sekundēs pievienojas visi fani, nevis kā Latvijā, kur katrā sektorā mēdz saukt citus saukļus. Tiesa, Latvijas izlase ir spēlējusi arī krietni iespaidīgākā atmosfērā. Tas pats Vaņins vēl nesen tika galā ar Liverpool fanu spiedienu, tāpēc grūti iztēloties, ka atmosfēra Reikjavikā liktu nervozēt, taču bija iespaids, ka mūsu futbolisti maču sāka nobijušies un bijīgi.
Islandiešu koncentrēšanās laukuma centrā radīja Latvijai problēmas aizsardzībā, taču pavēra lieliskas iespējas pretuzbrukumiem caur flangiem. Un tieši pēc tādiem uzbrukumiem viesi guva abus vārtus. Pirmos prettriecienus Latvija parādīja jau pirmajā puslaikā, bet ne Aleksandrs Cauņa, ne Artūrs Zjuzins neaizvadīja veiksmīgāko maču. Tieši uzbrukumu noslēguma stadijā pēdējā akordā allaž kaut kā mazliet pietrūka. Pat Cauņas gūtajos vārtos pussarga sitiens ar labo kāju, šķiet, mazliet «norāvās». Cauņas meistarība bija jūtama, taču viņš noteikti var nospēlēt arī labāk.
Šis Latvijai bija piektais neizšķirts un ceturtais - izbraukumā. Tā ir tikai otrā reize Latvijas futbola izlasei, kad zaudējumu nav vairāk kā neizšķirtu un uzvaru. Pirmajā izdevās kvalificēties Euro 2004. Daudzie neizšķirti apliecina komandas konkurētspēju, bet pirmajai uzvarai allaž bijis mazliet par īsu. Islandē, šķiet, panākums bijis vistuvāk, jo tik daudz vārtu gūšanas iespēju kā Reikjavikā netika izveidotas kvalifikācijas cikla pirmajās sešās spēlēs kopumā. Pēc mača Pahars par to, kā Latvijai pietrūkst, runājis arī ar abiem Islandes izlases galvenajiem treneriem. «Varbūt mazas nianses taktikā, mazliet - meistarības vai fiziskās kondīcijas,» iespējamos iemeslus uzvaru trūkumam minēja Pahars. Droši vien visi tie faktori patraucēja svinēt pirmo panākumu kādā no spēlēm. Tas jāpaveic otrdien Rīgā pret Kazahstānu.