Valsts kanceleja vienmēr iestājusies pret sistēmiskām nepilnībām. Minētā problēma tika aktualizēta pagājušā gada jūlijā, kad Ministru kabinets skatīja Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā «Ternovskis pret Latviju». Valdība, uzklausot gan Valsts kancelejas, gan Tieslietu ministrijas argumentus, konstatēja, ka šī sistēma ir jāpilnveido. Satversmes aizsardzības birojam (SAB) jau toreiz tika uzdots izveidot darba grupu un nākt ar priekšlikumiem, kā novērst pieminētajā tiesas spriedumā uzrādītās nepilnības. Ņemot vērā, ka nekas no tā netika izdarīts, 16. septembrī valdība atkārtoti uzdeva SAB sagatavot konkrētus priekšlikumus, lai šo pielaižu piešķiršanas sistēmu pilnveidotu.
Kādas ir galvenās nepilnības, kas būtu labojamas?
Pieeja valsts noslēpuma objektiem, protams, nevar būt visiem - tā nav absolūta tiesība un šajā aspektā cilvēktiesības nav piemērojamas. Valsts kanceleja iestājas par cilvēktiesību stingru ievērošanu pielaides izsniegšanas, anulēšanas un atteikuma procedūrās. Personai jābūt iespējai uzzināt pielaides valsts noslēpumam atteikuma iemeslus. Otrkārt, jābūt iespējai atkārtoti lūgt izvērtēt atļaujas piešķiršanu - lai atteikums nav uz mūžu. Jāpilnveido arī pārsūdzības mehānisms. Jo situācijā, kad bez jebkādiem paskaidrojumiem par pamatojumu tiek anulēta pielaide, var atrasties jebkura valsts amatpersona, arī jebkurš politiķis. Sekas tam ir dramatiskas - tiek sagrauta reputācija, slēgtas durvis uz turpmāko karjeru valsts pārvaldē un politikā. Un neviena no šīm amatpersonām pat nezinās, par ko.
Tātad ar attiecīgiem priekšlikumiem valdībā SAB bija jānāk līdz pagājušā gada 16. novembrim. Tas vēl aizvien nav izdarīts. Ir bijusi Ministru prezidentes rezolūcija SAB nodrošināt Ministru kabinetā dotā uzdevuma izpildi, uz ko SAB pagaidām nekādu informāciju nesniedz. Bijušas tikai atrunas, ka vēl jāturpina darbs un ka, iespējams, šis jautājums tiks atrisināts šī gada jūnijā.
Izskatās, ka vienīgā par to satraucaties.
Mans kā augstākās valsts ierēdnes pienākums ir sekot līdzi visu valdības doto uzdevumu izpildei.
Valsts kanceleja uzskata, ka šis jautājums ir risināms iespējami ātri, jo jau kopš brīža, kad konstatētas nepilnības pielaides valsts noslēpumiem piešķiršanā, ir bijuši pieņemti vairāki būtiski lēmumi attiecībā uz valsts amatpersonām un tas ietekmē gan šo personu turpmāku palikšanu amatā, gan reputāciju, gan bijusi arī apšaubīta šo cilvēku lojalitāte mūsu valstij.
Komentējot jūsu nostāju, premjerministre dīvainā kārtā akcentēja, ka šobrīd notiekot ikgadējā Valsts kancelejas vadītāja novērtēšana. Tas izklausījās pēc vēstījuma: ja pārāk daudz runās pretī, varam arī tā sliktāk novērtēt un... nomainīt.
Pēdējā novērtēšanas intervijā summārais vērtējums no visiem komisijas locekļiem, tajā skaitā arī Ministru prezidentes, bija ļoti labs. Taču iebilda Drošības policija - viņiem esot zināma kāda SAB vēstule, kurā esot minēti jauni fakti, kas būtu jādara zināmi Ministru prezidentei. Tāpēc šī intervija tika pārtraukta. Es, protams, tajā pašā dienā lūdzu, lai ar SAB argumentiem iepazīstina arī mani, lai varu sagatavoties sevis aizstāvēšanai vērtēšanas laikā. Uz šo brīdi man to vēstuli nav parādījuši.
Var sanākt, ka faktiski notiek tāda kā spēka spēle - esat atļāvusies apšaubīt SAB darbību, pretī saņemsiet liegumu pieejai valsts noslēpumiem?
Neizslēdzu tādu iespēju. Jo īpaši tāpēc, ka pielaides liegums var būt balstīts arī uz šaubu pamata.
Dīvains kritērijs.
Pašreizējā kārtība paredz subjektīvu vērtējumu, un tas ir viens no izplatītākajiem pamatojumiem pielaides valsts noslēpumam nepiešķiršanai vai anulēšanai (nepagarināšanai). Viens no likumā «Par valsts noslēpumu» 9. panta (3) daļas minētajiem «kritērijiem» ir, ka «pastāv šaubas par noslēpuma saglabāšanu». Valsts kanceleja uzskata, ka likumā var būt kaut vai 100 kritēriju, bet visiem tiem jābūt skaidriem, konkrētiem un nepārprotami saprotamiem.
Pie mums nav arī noteikti nekādi kritēriji, pēc kādiem ģenerālprokurors izvērtē pārsūdzību. Bet ģenerālprokurora lēmums ir galīgs. Cilvēks, kam liegta pielaide, nostādīts bezcerīgā situācijā - ne viņš pats var uzzināt, par ko noņemta pielaide, ne arī viņš var pārsūdzēt. Jo pārsūdzība ir fikcija manā skatījumā - jāņem vērā, ka arī pašam ģenerālprokuroram SAB var atņemt pielaidi. Ir jābūt neatkarīgai institūcijai, kas vērtē pārsūdzības par pielaides atņemšanu. Tāda ir, piemēram, Igaunijā - tiesa.