Arī rūpniecība tur ir ļoti attīstīta. Līdz ar ceļojošo izstādi Es dzīvoju aiz ziemeļu polārā loka trīs telpās Rīgā - Agijas Sūnas mākslas galerijā, galerijā Slazds un Latvijas Mākslas savienības galerijā - līdz oktobra sākumam var iepazīt Lapzemes mākslinieku biedrības 29 pārstāvju darbus, ko ietekmējuši mūsdienu un tradicionālie priekšstati par Lapzemi.
Es dzīvoju aiz ziemeļu polārā loka jau ir otra ceļojošā izstāde, kas, pateicoties Lapzemes Mākslas biedrībai, Somijas institūtam Igaunijā un Somijas vēstniecībai Latvijā, skatāma pie mums un galerijās Igaunijā. Pērn Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā bija atvērta izstāde Spalvu mešanas laiks.
«Žēl, ka transportēšanas problēmu dēļ nebija iespējams atvest lielākas instalācijas vai tēlniecības darbus,» novērtējot stilistiski bagāto izstādi, piebilst LMA priekšsēdētājs Igors Dobičins, jo tieši tie būtiski raksturo mākslu Somijā.
Izstādes kuratore Rēta Varblane stāsta, ka viņas uzdevums bijis sarūpēt izstādei tādu mākslinieku darbus, kuros būtu jūtama saikne starp mūsdienām un tradīciju. Tādēļ kā svarīga tēma izraudzīta ainava, taču ne ierastajā izpratnē. «Māksliniekiem ainava bija jātulko caur sevi un ņemot vērā arī mākslas vēsturi,» viņa skaidro. «No šī līmeņa izaug nākamais temats - valoda.» Valoda darbos tverta gan plašākā nozīmē - ko vispār nozīmē valoda kā komunikācijas līdzeklis -, gan tās nozīme mākslā. Neiztrūkstošs ekspozīcijas elements ir cilvēks - mūsdienu un mitoloģiski ļoti dziļā izpratnē.
Īsi pirms izstādes atklāšanas A. Sūnas mākslas galerijā, Diena uzrunāja mākslinieci Anu Riestolu, kura dzīvo Lapzemes dienvidos. Galerijā redzami divi viņas darbi. Glezna Uztura piramīdas virsotnē ir mazliet mistisks gleznots kādreizējā Somijas prezidenta Urho Kekonena portrets. «Viņš bija sava veida «tēva figūra» manā bērnībā,» stāsta māksliniece par prezidentu, kas šajā amatā pabija 25 gadus. «Toreiz es viņu ļoti apbrīnoju, jo man šķita, ka viņš ir paglābis Somiju no Padomju Savienības. Kad paaugos, sāku kritiskāk raudzīties uz viņu. Tāpēc šo darbu esmu nosaukusi Uztura piramīdas virsotne un uzgleznojusi to melnu. Manuprāt, bioloģijā visi plēsīgie zvēri ir pārtikas trijstūra virsotnē. Viņi ēd vājākos, piemēram, vilki ēd lapsas un lapsas ēd zaķus, zaķi, piemēram, dārzeņus. Smago metālu saindējums, ko satur daba, nonāk plēsējos, jo viņi ēd visu zemāko. Kekonena kungs, manuprāt, bija pašā virsotnē, jo vara cilvēkam nedara labu.»
Savukārt četru fotogrāfiju sērijā Tēva rokas Anu Riestola fiksējusi sava tēva fiziskā darbā rūdītās rokas, skatot tās no estētikas viedokļa. Mākslinieces vecāki nāk no tāliem Lapzemes ziemeļiem, tādēļ arī viņai pašai ir svarīga šīs zemes identitāte, kurai liela loma viņas darbos gan tematiski, gan iedvesmas ziņā.
XX gadsimta 90. gadu nogalē A. Riestola pabijusi Anglijā kā apmaiņas studente, kur gleznošanas pasniedzējs, apskatījis viņas darbus, atzinis, ka tajos tverta savdabīga gaisma. «Es samulsu, jo pati līdz šim to nebiju pamanījusi.»
«Ja ir vasara, visi ir priecīgi - 24 stundas dienā spīd saule. Savukārt ziemā vismaz man ir tendence justies nedaudz nomāktai, jo ir maz dabiskā apgaismojuma,» māksliniece raksturo lapzemiešus. Viņi esot arī lielas personības, A. Riestolas vecāki - temperamentīgi kā itāļi. «Pati gan esmu mierīgāka, ja kāds ko nejauku izdara, kļūstu nikna tikai nākamajā dienā.»
Lapzemiešu māksliniece par ceļojošo izstādi Baltijas valstīs teic: «Ir svarīgi parādīt savu mākslu ne tikai Somijā. Turklāt man ir interesanti uzzināt, kā izskatās arī latviešu māksla».