Vakariņas ar lūsi
Pēkšņi ievajagas nazīti, lai noasinātu desu cepšanas iesmiņus, un jāiet tam pakaļ uz mašīnu. Es palieku gaidīt pie ugunskura, līdz kopā ar vakariņu rīkiem pie manis nonāk arī ziņa, ka mums uzradies ciemiņš lūša mazuļa personā. Sākumā to uztveru kā joku, bet tiešām pamanu starp kokiem spīdošu acu pāri, kas piesardzīgi, tomēr mērķtiecīgi tuvojas mūsu štābiņam. Izskatās - acu īpašnieks nav apguvis pieredzi baidīties no cilvēka un vadās pēc principa «kas tur miglā kūņojas, kust, to vajag zināt, to vajag just», vienā mierā iznākot klajuma malā. Spīdinām uz viņu ar lukturīšiem, un mums pretī ausis spicē radījums, kas izskatās pēc zvēriņa, kāds varētu piedzimt, ja kaķis un stirna nolemtu izveidot ģimeni. Tātad tiešām lūsēns! Razbainieks sekojis jau no auto un bēgt īpaši netaisās, tomēr pēc kāda brīža pēkšņi satrūkstas un aizlēkšo. Labi, bet - kur bērns, tur tuvumā, visticamāk, arī vecāki! Tādi kaimiņi iedvesmo pēc iespējas ātrāk līst teltī, taču vēlāk, kad savu piedzīvojumu stāstu a/s Latvijas valsts meži struktūrvienības Rekreācija un medības direktoram Egilam Ozolam, viņš mierina, ka baidīties nav pamata - dzīvnieki tāpat vien nenāks uzbrukt un aizmaldījušos mazuli sasauks ar īpašiem signāliem, kas cilvēka ausij pat nav sadzirdami. Tā ka droši ejiet mežā - neviens jūs tīšuprāt neapēdīs! Taču kaut vai savam sirdsmieram ir vērts zināt, kā rīkoties, sastopoties ar meža dzīvniekiem.
Gādā par mazuļu drošību
Vasara ir laiks, kad zvēriem jau piedzimuši mazuļi un tie apgūst pirmās iemaņas izdzīvošanai šajā pasaulē. Viņi ir neveikli un bieži vien savainojas vai krīt par upuri kādam plēsējam, vai kādu citu iemeslu dēļ ir pārāk nespēcīgi, lai izdzīvotu. Tomēr katra mamma savu bērnu sargā un, ja tiks apdraudēts mazulis, piemēram, mežacūka, var kļūt ļoti nikna, tāpēc labāk žigli doties citā virzienā, ja mežā pamanāt vai sadzirdat mežacūku ģimenīti. Stirnas gan bērniņu pametīs, jo zina, ka nav viņu spēkos pretoties plēsējam vai cilvēkam. Plēsīgo zvēru mazuļus sastapt izdodas reti, jo tie parasti uzturas savu midzeņu tuvumā, kur gaida pārrodamies vecākus ar medījumu, nevis klaiņo apkārt, turklāt aktīvāki ir lielākoties diennakts tumšajā laikā - kā mans viesis lūsis. Pieaugušie jūsu tuvošanos sadzird jau labu laiku iepriekš un paslēpjas, kā arī iespēju robežās gādā, lai atvases netrāpās jums ceļā. Visticamāk, arī lūsēns aizsteidzās, tieši mammas sauciena mudināts.
Nest mājās aizliegts!
Daudzi dzīvnieki mazuļus atstāj slēpjamies zālē un krūmos, kamēr pieaugušie dodas barības meklējumos. Tā bieži vien guļ stirnas, alnēni, zaķi. «Cilvēki domā, ka šiem zvēriņiem kaut kas kait, ka tie ir pamesti un jāglābj. Tā tiek pieļautas lielas kļūdas - dzīvnieks, aiznests mājās, lielākoties iet bojā, cilvēks saviem spēkiem nevar dzīvnieku mazuli izbarot - ne zina, ko tam vajag ēst, ne arī spēj to paēdināt pareizi, un zvēriņš neizdzīvo,» uzskata E. Ozols. Turklāt šādi glābšanas pasākumi ir bezjēdzīgi, jo pie cilvēka uzaudzis savvaļas dzīvnieks, atgriezies dabiskajā vidē, nespēs izdzīvot tik un tā. Tas nemācēs atrast barību, nemācēs laikus aizbēgt un, visticamāk, kļūs par maltīti kādam lielākam un stiprākam meža iemītniekam. Jāņem vērā, ka bez Valts mežu dienesta vai Dabas aizsardzības pārvaldes (atkarībā no dzīvnieka sugas) izsniegtas atļaujas savvaļas zvērus nebrīvē turēt ir aizliegts ar likumu! Tas attiecas arī uz putniem, tai skaitā balto stārķi, gulbjiem, meža pīlēm, kas mīt līdzās cilvēku dzīvesvietām, tomēr ir savvaļas būtnes.
Arī tad, ja tiešām gadās sastapt dzīvnieku, kurš ir savainojies vai slims, to nekādā gadījumā nedrīkst patvaļīgi aiztikt, viņš var būt agresīvs un nodarīt pāri palīdzēt gribētājam, jo nobīsies un uztvers kā draudu. «Meža zvēri, kas kļuvuši veci, nenomirst slimnīcas gultā ar sistēmu pie ķepas. Dabā tā iekārtots - stiprākais apēd vājāko. Visi cīnās par barību un dzīvību, un kādam nākas aiziet bojā,» skaidro E. Ozols.
Palīdzība jāmeklē pie speciālista
Lai palīdzētu meža dzīvniekam, kas nokļuvis nelaimē, jāvēršas konkrētajā pašvaldībā - paredz Dzīvnieku aizsardzības likums. Attiecīgā institūcija tad rīkojas atbilstoši apstākļiem. Dabas aizsardzības pārvalde vēsta, ka pašvaldībām saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likuma prasībām būtu jāizveido un jāuztur dzīvnieku patversmes, jāizķer, jāizmitina un jāaprūpē bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušie savvaļas dzīvnieki vai jāslēdz līgumi ar fizisko vai juridisko personu par šādu dzīvnieku izķeršanu, izmitināšanu, uzturēšanu un aprūpi. Diemžēl speciālu savvaļas dzīvniekiem paredzētu patversmju vai rehabilitācijas centru Latvijā nav. Var vērsties arī pie veterinārārsta, taču jāņem vērā, ka pašam nāksies par tā pakalpojumiem maksāt. Arī zoodārzi un dzīvnieku patversmes mēdz sniegt palīdzību savainotiem vai slimiem savvaļas zvēriem, taču atradējam nevajadzētu uz savu galvu dzīvnieku pārvietot un transportēt, vispirms labāk sazināties ar zoodārzu, noskaidrot, vai tas var uzņemt šādu pacientu, un iegūt instrukcijas, kā pareizi to nogādāt ārstniecības iestādē. Latvijā reģistrēto zooloģisko dārzu atrašanās vietas un kontaktpersonas var noskaidrot Dabas aizsardzības pārvaldes interneta vietnē www.daba.gov.lv