Murakami dubultkodi
Japāņu autors literatūrā debitēja 1979. gadā, bet plašu slavu savā zemē un atpazīstamību Rietumos ar savu īpašo stilu, kurā reālisms un sociāla modrība mijas ar fantāziju un maģisko, ieguva ar 80. gadu otro pusi. Viņš šobrīd ir kulta rakstnieks - viņa grāmatas gaida, tulko un - pats svarīgākais - ar baudu lasa visā pasaulē. Nule latviski izdoti divi romāni - Kafka liedagā un 1Q84, par kuriem joprojām diskutē arī citur pasaulē. Šīs diskusijas (un skandāli) ir arī viena no atslēgām Murakami popularitātes izpratnei un viņa tekstu lasījumam - jāatšķir dubultais kodējums, kas vispār raksturo mūslaiku globalizētās pasaules kultūru. Līdzās dominējošajam Rietumu vai, precīzāk, amerikāņu kultūras kodam (ar XX gs. dumpinieciskuma elementiem), ko viņš apguvis tuvu «drēbei», studējot un tulkojot literatūru, kā arī interesējoties par populāro, subkultūrām, sportu, medijiem un mūziku, Murakami ietver savos darbos arī japānisko kodējumu, vismaz (arī ironizējot un pakļaujoties klišejām) daļu no tā, kas atpazīstams kā «japānisks» globālajā kultūrā - sensitīva askēze līdz nesaudzīgam naturālismam estētikā, samuraju ētika, sintoisma ietekme pasaules uztverē, izziņā un ikdienas traktējumā utt.
Pieskaroties teksts iebrūk uz iekšu
Teksts lasās viegli un ātri. Aprakstītie notikumi paliek atmiņā, raisa precīzas sajūtas, emocijas un pārsteidzoši efektīvi darbina iztēli. Vairāku stāstošo balsu vienlaicīgums, drastisks temps, ko nereti pabalsta aprakstīto notikumu banalitāte, kā arī izturēts ritms, ko pasvītro dalījums nodaļās, sižetisko līniju mijas un neretie tekstuālie atkārtojumi - šie laikā balstītie rakstības paņēmieni sabiezina uztveres telpu un rada papildu iespējas. Domāju, ka daudzi lasītāji šīs iespējas varētu tulkot kā «aizrauj». Tomēr vārdam «aizrauj» ir dažādas konotācijas. Haruki Murakami gadījumā tas nenozīmē (tikai) just līdzi varoņiem un baiļoties par sarežģījumu iznākumu. Nav jau īsti skaidrs, kā, kam un kādēļ just līdzi. Šie uztraukumi dīvainā kārtā vēršas pret sevi, jo itin kā skopi, vienkārši un fragmentēti sarakstītā teksta kondensētais daudzslāņainums, tikko pieskaroties, iebrūk uz iekšu (tādai jēgas iebrukšanai hipotētiski pakļauts arī katrs tekstā nosauktais priekšmets atsevišķi), un lasītājs paliek viens ar savām bailēm, ilgām, bērnības sapņiem, dzīves jēgu, neapmierinātību, dēmoniem, pavasara vētru aiz loga un kautrīgo rakstnieka smaidu fonā, kas kā ironiska Češīras kaķa grimase pavada visu lasīšanas gaitu. Viņš nekādi nevar palīdzēt - viņam kaut kā jānovada līdz galam savu varoņu likteņi, kas ir tikpat neskaidri kā nākotne, kur varam pieturēties tikai pie dažām «cietajām», vārdā nenosaucamām vērtībām. Un te nu it kā skaidri saredzamās stilistiskās problēmas - tiešums un trivialitāte, kultūras atsauču eklektika un popkultūras klišejiskums - beidz būt problēmas un pabalsta savdabīgu un krāšņu literatūras izdzīvošanas estētiku (vai mums tāda liekas nicināma vai ne).
Izdzīvot klātesošo Citādo
Kondensācija, blīvējums, savienojums - lūk, viena no tēmām, ko rakstnieks risinājis arī romānā Kafka liedagā, aprakstot to kā metaforu (- Ne es, ne tu - neviens no mums nav metafora. Es pamāju. - Protams. Taču, ja pieņemam šo metaforu, tad tas, kas ir starp mums abiem, tiek ļoti saīsināts. 333. lpp.). Metafora - pārnesums, tilts - ir kā mehānisms, kas ļauj saspiest līdz saplūdumam dažādus laikus un telpas. Tā liek izdzīvot klātesošo Citādo - kaķa, spoka vai sociāli distancēta dīvaiņa - perspektīvu vienlīdz reāli. Tā savieno arī ļaunumu un ciešanas vardarbībā un no cilvēciskās izvēles kļūdām savērpj nebeidzamu kafkisku labirintu - darbības, priekšmeti un vietas tekstā iegūst apvēršamu (pārnesto) nozīmi, bet tēli darbojas akli, nezināmu spēku varā. Pats Kafkas vārds romānā arī darbojas kā metafora. Galvenais varonis - zēns, kuru pametusi māte un kas, apritot piecpadsmit gadiem, pamet savu vienaldzīgo tēvu un dodas vienalga kur - pieņem Kafkas vārdu, kā viņš pats skaidro, lai kā vārnēns (Čehu valodā «kafka» nozīmē «vārna». 358. lpp.) tiktu galā ar visu pats. Kamēr Kafka it kā ir tālu prom, tēvs mistiskā veidā tiek nogalināts, bet jauneklim seko tēva lāsts - viņam vēl jāpārguļ ar māti un māsu... Otra romāna līnija seko kara laikā dīvainā negaidījumā cietušā Nakatas ceļam. Arī viņam noteiktā laikā jāpārvar tilts un jānokļūst tur, kur ir ieeja/izeja.
Tieši kas ir ieeja (un izeja) - durvis, grāmatas vāks, «vienkāršā, cilvēciskā» brīvība, divu indivīdu saskarsme, eja ārā no labirinta, pazemes vai bērnības, ļaunā un labā atziņas mirklis vai vienkārši metafora kā nozīmes pārklājums - nav skaidrs un nav arī jāskaidro. Atvērtā īstenība varbūt ir banalitāte vai sods. Haruki Murakami atstāj sev tiesības nepasacīt, vien romāna noslēgumā piešķir katram ierāmētu laimes nospiedumu (gleznu Kafka liedagā) par piemiņu no mātes - lai būtu, kur ieskatīties, kad aizmirstas, ko nozīmē dzīvot.