Paši akmeņi veidojušies pirms trim, četriem miljardiem gadu, bet pie mums nonākuši pēdējo divu miljonu gadu laikā, kad, ledājam kūstot, tas savā ceļā nolauzis un pārvietojis dažādas klinšu atlūzas, kas veidotas no magmatiskiem un metamorfiem iežiem. Galvenokārt no Somijas, Gotlandes, arī Igaunijas ziemeļiem un salām. Lai noteiktu iežu veidu un izcelsmi, zinātnieki ar mikroskopu var izpētīt pat smiltis, kurās sadrupuši lielie ieži, bet šobrīd, kad lapas jau nobirušas un zāle nokaltusi, bet sniega vēl nav, Latvijas dižākos akmeņus varam doties izpētīt kādā dabas pārgājienā.
Dabas spēka un vēstures liecības
Ainavā laukakmeņi ir ļoti estētiski, un, neapšaubāmi, tiem ir arī kultūrvēsturiska nozīme kā objektiem, kas kalpojuši mūsu senčiem par dievu pielūgšanas vietām, pie kuriem nesti ziedojumi un veikti rituāli. A. Saulīte teic - ja gribas sakopt šāda akmens apkārtni, nevajadzētu mēģināt to atrakt, piemēram, lai padarītu vizuāli iespaidīgāku, jo, iespējams, akmens tuvumā esošais zemes slānis glabā vērtīgas arheoloģiskas liecības par pagātni. Ja laukakmeņi nav tikuši speciāli pārvietoti, ģeologiem tie kalpo kā vērtīga liecība par ledāju virzības precizēšanu. Mūsdienās jārēķinās, ka daudzi iespaidīgi akmeņi tikuši pārvietoti, piemēram, viens no Latvijā lielākajiem, saukts par Lāčplēša gultu, vairākkārt pārcelts no vienas vietas uz otru, daudz akmeņu arī izmantoti kā celtniecības materiāls, tāpēc, iespējams, paši lielākie nemaz nav saglabājušies, jo tikuši saspridzināti būvniecības un tēlniecības vajadzībām. «Unikāls gadījums ir XIX gs. Vidzemes jūrmalā esošā Lauču akmens pārvietošanās, ko paveikusi daba saviem spēkiem, - ledus, kurā tas bija iesalis, šķeļoties akmeni izstūma krastā, pārvietojot teju 20 metrus,» stāsta A. Saulīte. Par akmeņu krāvumiem bagātu vietu uzskatām Pokaiņus, un ģeoloģe uzsver - tas varētu būt tādēļ, ka teritoriju šķērso plaisa zemes garozas dziļajos slāņos, un, iespējams, tādēļ tur bijusi ledāja «aizķeršanās» vieta. Tas neesot pesteļu izgudrojums vien, ka šādās vietās ir savdabīgi enerģētiskie strāvojumi, - faktiski magmatiskie ieži nedaudz satur radioaktīvo strāvojumu, kas uzkrājas virs zemes garozas plaisas. Vēl nav pilnībā izpētīts, kas tieši tas ir par enerģētisko lauku, taču A. Saulīte atgādina - arī senču svētvietas atradās āderu krustpunktos, un tur celta arī liela daļa baznīcu. «Āderes ir tās pašas plaisas zemes garozā. No kosmosa redzam, ka visa zemes garoza sastāv no plāksnēm, kas nedaudz pārvietojas. Atlantijas okeāna dibenā ir kalnu grēda - Islandes veidā tā iznāk virspusē. Tā ir vieta, kur plātnes šķiras. Bet ir arī mazākas plaisas, un tur varam runāt par āderu tīklu. Latvijā lielāka plaisa varētu būt zem Pokaiņiem,» uzskata ģeoloģe.