Ārpus šīs utošanās nekas nebūs. Nav šaubu, ka pilnīgas glupības mūsu amatpersonas nesastrādās. Savukārt tas, ka nekāda epohāla Latvijas pienesuma arī nebūs, pat nebūs mūsu vaina. Eiropiešiem būs gana daudz nozīmīgu tēmu dalībvalstu ietvaros (vēlēšanas, politiskās krīzes utt.), lai ES līmenī nedzirkstītu ar pārsteidzošām idejām un projektiem - notikumi pašu mājās būs prioritāte. Savukārt, ja kādas lielākas ziepes savārīs demokrātijas dzimtene Grieķija un tai līdzīgi ekonomiskie palaidņi, gan jau tā būs Angela [Merkele], nevis Laimdota, kurai būs stundām jārunā pa telefonu. Īsi sakot, brāļi eiropieši mums daudz uzsmaidīs, iemācīsies nosaukt vidēji trīs Latvijas kultūras klasiķus, bet neapgrūtinās. Paldies par to.
Vienīgais risks saistās ar nelāgajām Eiropas un Krievijas attiecībām, jo mums - lai cik formāls būtu prezidējošās valsts statuss - būtu svarīgi šajā periodā nedz īslaicīgā savas misijas lieluma mānijā izcelties ar kareivīgumu, nedz otrādi. Gan jau Krievija parūpēsies, lai garlaicīgi nebūtu - ar papildu sparu kādi ļauži piketēs cittautiešu tiesību aizstāvībai un mēģinās dabūt šajā procesā vieglus miesas bojājumus, Krievijas propagandas telpā dzīvojošie iegūs papildu «pierādījumus» tam, ka latvieši ir nepateicīgi nacisti jau kopš XIII gadsimta, kuri par saviem vadoņiem vienmēr izvēlējušies dzērājus, zagļus un gejus. Tomēr jāatzīst, ka mūsu priekšrocība ir, ka ar apmelojumiem un provokācijām no Kremļa puses kādu Latvijā pārsteigt grūti.
Umberto Eko reiz ironizēja par mūsdienu presi: savulaik sensācija bija, ja cilvēks sakodis suni, vēlāk - ka suns sakodis cilvēku, mūsdienās «ziņa» tiek izzīsta no tā, ka neviens nevienu nav sakodis... Kodīga piezīme, tomēr apskatāmajā kontekstā atliek novēlēt tieši šādu «sensāciju».