Latvijas varas aprindām bieži gadās vai nu kādu lēmumu ilgstoši marinēt, vai arī pieņemt steigā, kas nozīmē vēlākas korekcijas vai samierināšanos «ko nu vairs...». No šī viedokļa valdības nesteigšanās iesaistīties Visaginas atomelektrostacijas projektā ir pamatota. Arguments, ka nedrīkst ilgi domāt, jo ekonomika atkopjas un sagaidāms elektroenerģijas jaudu deficīts, nav korekts. Pirmkārt, prognozes par patēriņa pieaugumu var būt neprecīzas, otrkārt, mēs varam deficītu mazināt, palielinot elektroenerģijas izlietojuma efektivitāti.
Turklāt svarīgi neaizmirst, ka enerģētikā - līdzīgi kā lielos infrastruktūras projektos - ikviena puse, pat ja mērķis it kā kopīgs, vispirms domā par savām interesēm. Atcerēsimies kaut lielos energoresursu tranzīta projektus Kaspijas jūra-Dienvideiropa. Jā, visu iesaistīto pušu deklarētais mērķis bija radīt Krievijai alternatīvu tranzīta maršrutu. Bet tas nebūt nenozīmēja, ka Azerbaidžāna, Gruzija, Turcija utt. nevilka katra deķīti uz savu pusi. Tas Visaginas gadījumā nav pārmetums leišiem, jo kāpēc gan viņiem Baltijas energoapgādes neatkarības vārdā būtu kaut kā īpaši delikāti jāizturas pret kaimiņu interesēm? Latvijas un Lietuvas attiecībās ir bijis pietiekami daudz negludumu (piemēram, diskusijas par naftas atradnēm Baltijas jūrā), tomēr tie nav mainījuši kopīgo draudzīgo fonu. Tāpēc nav iemesla domāt, ka Latvijas vēlme sagaidīt precīzāku projekta formulējumu izskatīsies pēc baltiešu vienotības graušanas.