Pie nožēlojamā paskata būdas ar plēves aizstiķētu logu Lācis pilnā gaitā atkal apmeta mašīnu riņķī, tāpat kā sākot savu nikno ralliju, un, nemaz ij nepaskatījies, ir kāds dzertuvē vai nav, ietrieca logā «citronu» un vālēja atpakaļ.
Sētas puses pagalmā pie izpuvušas koka atejas ar izgāztām durvīm, apkurlis no sprādziena, nolaistām biksēm stāvēja Ruslans un, lūgdamies savu Dievu, blenza uz kūpošo, pussagruvušo būceni. «Jo..nais karš!» Ruslans pabeidza lūgšanu un, uzstīvējis atpakaļ bikses, piecas reizes pārkrustījās. Kopš tā laika nevienā no frontes pusēm neviens vairs Rusļiku netika redzējis, bet Lāča bataljonā nu valdīja sausais likums.
Uz kārtējo lokālo stīvēšanos ar separiem par pamieru no ukraiņu puses allaž sūtīja tikai Lāci. Viņš bija kļuvis gluži leģendārs pēc tam, kad augustā pirmais bija devies pārraut katlu pie Ilovaiskas un kājām no turienes izveda vairāk nekā simt cilvēku. Viņš gāja ar viņiem kopā sešas dienas. Izšaudīja visus kaujas komplektus, dzēra no peļķēm, ja tādas ceļā gadījās, ēda zāli, bet visviens gāja - un aizgāja līdz savējiem. Un arī ievainotos aiznesa. Tos, kas ceļā nenomira.
Lācis vienā mirklī vienojās ar kaimiņu komandieri «par divām behām un vienu motoligu». Taču radās neparedzēts un, kā šķita, nepārvarams šķērslis - mehāni kategoriski atteicās doties uz Lidostu. Un taisnība vien bija - kāda velna pēc turp doties, ja tā ir vienvirziena biļete? Viņi lieliski zināja, ka šajā «kolonnas kustības maršrutā» pēdējā laikā sadeg viss, kas kustas.
Formāli Ukrainai nebija karastāvokļa ar Krieviju. Augstākā vadība pastāvīgi norādīja uz «tiešiem Krievijas armijas iebrukumiem», kas pilnā mērā atbilda patiesībai un bija nenoliedzams fakts. Tomēr neizpaustu un neapspriežamu iemeslu dēļ šī pati vadība tomēr neizsludināja karastāvokli valstī un turpināja karu Donbasā maskēt ar kautrīgi birokrātisko abreviatūru ATO - antiteroristiskā operācija. Šīs kautrības rezultāts bija tāds, ka jebkurš karavīrs, mehāniķis-vadītājs utt. vienā mierā pat kaujas apstākļos varēja atteikties pildīt pavēli, un maksimums, kas viņam par to draudēja, bija rājiens. Nekāda tribunāla vai soda bataljona.
«Varonība un Dzimtenes mīlestība, tāpat kā tādu neesamība, protams, ir brīvprātīga padarīšana, bet ne jau līdz tādam, bļin, līmenim,» jau kuro reizi nodomāja Lācis pirms gaidāmās sarunas ar kaimiņu brigādes mehāniķu-vadītāju grupiņu, kuri neparko nevēlējās doties drošā nāvē.
- Puikas, vārdsakot, tā, lai jūs nemīztu zābakos šitā piedzīvojuma laikā, es braukšu kopā ar jums, reku, sēdēšu motoligā blakus tev... - Lācis norādīja uz kalsnu, izstīdzējušu puisi. Tas bija motoligas vadītājs netīrā, eļļainā auduma jaķelē ar apdriskātu, nodilušu kažokādas apkakli. Tādas jakas valkā remontstrādnieki lētās piepilsētu autodarbnīcās. - Tur tikpat šāvējs īpaši nav vajadzīgs, ne tas kalibrs. Nu, puikas! Nē, nudien, nu ko jūs mīžat?! Ar jums brauks pats Lācis, bļin. Būsiet tak par mani dzirdējuši, ko?
(Turpinājums 30. 09. numurā)