Poligons lielās platībās pārklājas ar Eiropas nozīmes aizsargājamu dabas teritoriju - Natura 2000 vietu Ādaži, bet kaimiņos tam atrodas a/s Latvijas valsts meži teritorijas.
Bez atļaujas nedrīkst
«Aizsargājamo ainavu apvidus Ādaži dabas bagātību daudzveidības pamatā ir fakts, ka šī ir piejūras zemiene - jūrai atkāpjoties, pludmales jeb smiltāja daļa ir saglabājusies. Laika gaitā tas nav apaudzis ar mežu, bet uz augsnes virskārtas ir izveidojies specifisks augu slānis - to ir veicinājusi daudzu gadu garumā notiekošā militārā darbība. Šī teritorija ir slēgta citām saimnieciskajām darbībām, kā arī minimāli pieejama cilvēkiem, tāpēc šeit ērti jūtas daudzas retas sugas,» stāsta LVM vides eksperts entomologs Mārtiņš Kalniņš, kurš kopā ar Dabas Dienu mēģinās kādas no retajām sugām atrast un parādīt dabā. Ādažu poligonu izmanto kaujas šaušanas un taktiskajām mācībām, bet poligona apmeklētājiem visa nepieciešamā informācija ir pieejama uz informācijas stendiem, kas ir izvietoti uz galvenajiem poligona ceļiem, un marķējums uz kokiem. Poligona ārējās robežas apzīmēšanai izmanto dzeltenas krāsas lenti, poligonu kaujas šaušanas zonas apzīmēšanai - sarkanu, bet vingrinājumu zonas apzīmēšanai - zaļu. Gan vienā, gan otrā ceļa pusē skrajos priežu mežos pilns ar dabas labumu tīkotājiem - jau rīta agrumā ap desmitiem rosās sēņotāji un ogotāji. Brūkleņu kā biezs, un gailenes teju vai māj no ceļa malām, lai nākam tās nogriezt. Fonā dzirdam kaujas mācību troksni, bet izskatās, ka tas nebiedē ne sēņotājus, ne, kā vēlāk izrādās, retos kukaiņus. Taču teritorijā ir arī īpaši mikroliegumi, kur nenotiek nekāda civilā un militārā darbība. Kā jau dzīvas radības, kukaiņi uz robežzīmēm neskatās, bet pārvietojas, kur tiem ir ērti un apstākļi labvēlīgi, tāpēc LVM pievērš īpašu uzmanību robežteritoriju apsaimniekošanai un izpētes veikšanai tajās.
Katram sava loma dabā
Latvijā mīt ap 15 000 kukaiņu sugu. M. Kalniņš saka - ja pieskaitītu arī zirnekļus (posmkājus) un vēžveidīgos, sanāktu vairāk nekā 20 000. 130 sugu ir retas un īpaši aizsargājamas. Diena ir karsta un saulaina, un mežā ar mums žigli metas «apsveicināties» odi un dunduri. Nav jau tā, ka kož tikai tie, no kuriem mums visvairāk bail. Patiesībā kož vai dzeļ visi, tikai no to lieluma atkarīgs, vai mēs viņu centienus jūtam, - daži ir tik sīki, ka to žoklīši vai dzelonis nemaz netiek cauri mūsu biezajām ādām. Un parasti tie nopūlas ar košanu, lai aizstāvētos. Protams, ir arī tādi, kas kož vai dzeļ, lai paēstu. Odu mātītes spēj izdzīvot arī, barojoties ar nektāru, bet, lai spētu saražot olas, tām vajadzīgas asinis. Kukaiņiem ir arī ļoti laba oža. Taurenis pat kilometra attālumā spēj sajust, kur ir sīks piliens ar mātītes smaržu... Līdzīgi arī lapsenes sapulcējas uz gardumiem. Tās pieder pie plēvspārņu grupas, kas ir sugu skaita ziņā otra lielākā kukaiņu kārta aiz vabolēm, un tām ir atšķirīgs dzīvesveids. Lielās lapsenes dzīvo kolonijās, taisa pūžņus. Citas savukārt graužas koksnē vai zemē veido alas, piemēram, tāda ir mūsu sastaptā garlūpas racējlapsene, kas sastopama smilšainās, ar zāli neaizaugušās vietās, iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā. Daudzas lapsenes apēd citus kukaiņus, piemēram, mušas, bet racējlapsene rīkojas īpaši filigrāni - tā noķer kukaini, ar savu indi paralizē to, iestiepj alā. Iedēj kukainī olu, un lapsenes mazulim izveidojas tāds kā dzīvais konservs, kas gaida, kad kāpurs izšķilsies un to apēdīs. Dažkārt gan skudras mēdz ielīst lapsenes alā un apēst paralizēto kukaini līdz ar visu kāpuru. Virsāja nokritušajos trūdošajos kokos mīt arī jātnieciņi. Dažu jātnieciņu sugu mātītes dējekli spēj ievadīt koksnē un iedēt olas tur mītošajos kāpuros. «Caurumiņi koksnē veidojas no tā, ka kāds kukainis, kurš tur ir attīstījies, ir pieaudzis un grib tikt ārā. Mizas spraugā tiek iedēta oliņa, to caurumu mēs ar neapbruņotu aci pat neredzam. Kad kāpurs pieaudzis, izkūņojies par vaboli, grib tikt ārā no koka. Tā arī veidojas izskrejas,» skaidro M. Kalniņš. Sugu daudzveidības ziņā mūsu apmeklētais mežs ir teju kā rezervāts, taču jebkurā vietā, dodoties dabā, vari saskatīt daudz dzīvības, kaut vai zem mizas, kas noņemta trūdošam kokam. Ir vērts iet ārā un izpētīt vai apvienot patīkamo ar interesanto un saskaitīt kukaiņu sugas, paralēli piepildot groziņu ar sēnēm.