Itāļu filozofs Džordžo Agambēns kādā lekcijā pirms 16 gadiem rūgti piezīmēja, ka mūsdienu plašsaziņas līdzekļi viskomfortablāk jūtas situācijā, kad publika «ir nokaitināta un vienlaikus jūtas bezspēcīga». Lai gan Agambēna tēze izklausās pārliecinoša, domāju, ka tā tomēr nav korekta, jo paredz milzīgu mediju ietekmi uz cilvēku prātiem. Ņemot vērā, ka man vispār nepatīk konspirācijas teorijas, šaubos, ka ietekmes apmēri ir tik lieli. Vai precīzāk: ka diezgan trāpīgi aprakstītā noskaņa būtu iespējama bez pašas publikas aktīvas līdzdarbības. Līdz ar to, lai cik kritiski es izturētos kaut vai pret apbrīnojami paviršo jēdzienu «apokalipse», «pilsoņu karš» u. c. lietošanu mediju valodā, nedomāju, ka mediji kaut kā speciāli uzkurina gaisotni.
Savukārt pārmetums, kas, manuprāt, gan varētu būt pamatots - mēs pārāk sašaurinām cilvēku uzmanību (kas tāpat ir grūti noturama) uz atsevišķām problēmām. Man nav jāpierāda, cik nopietni jāuztver tas, kas šobrīd notiek ASV, Eiropas, Krievijas politikā (starp citu, kādēļ tik maz uzmanības tiek pievērsts Ķīnai?). Tas tiešām ir ļoti svarīgi. Tomēr dažu tēmu pozicionēšana kā teju vai civilizācijai izšķirošu ļauj nepievērst uzmanību citām. Piemēram, vai kaut kas ir mainījies uz labo pusi ūdens kā resursa nepietiekamībā? Nav. Cilvēka darbības «nospiedums» uz ekosistēmām ir mazinājies? Nav. Var teikt: kāds vēl ūdens, ja mūs, atvainojos par tizlu kalambūru, pārplūdina imigrācijas viļņi?! Pārplūdina, bet vai mēs pietiekami apzināmies tā paša ūdens trūkuma ietekmi uz to, kāpēc veselos pasaules reģionos cilvēki neredz sev nākotni un dodas prom? Man kā Latvijā dzīvojošam cilvēkam nav jāpierāda, ka Trampa kļūšana par ASV prezidentu, pieklājīgi sakot, nav tas labākais, kas var notikt no manu interešu viedokļa. Tajā pašā laikā mani ne mazāk nodarbina tas, cik labi zinātnieki, inženieri apzinās, ka viņu sasniegumi nereti ir, kā dažkārt saka, dubultas pielietojamības tehnoloģijas? Tieši tāpēc, ka politiskajā varā šobrīd pastiprinās demokrātiju noraidošas, uz avantūrismu sliecīgas kustības un personības, man nemaz neliekas abstrakts risks, ka šādu indivīdu rīcībā nonāk arvien jaudīgākas kontroles un ietekmēšanas tehnoloģijas, militārās tehnoloģijas utt. Lūgums saprast pareizi: neesmu par kaut kādu piebremzēšanu vai ierobežojumiem; ik nedēļa nes (bez ironijas) prieku (piemēram, aizvadītajā nedēļā ziņas par jaunu antibiotikām lietojamu savienojumu). Runa ir par to, ka komercializācijas spiediens palielina iespēju, ka, vienkāršoti izsakoties, tas, kuram pietiek naudas, var tikt pie ārkārtīgi efektīviem «rīkiem». Kurus savukārt lietot var dažādi. Vai pietiekami tiek domāts par to, ko šajā jomā var līdzēt?
Riskējot kādu nokaitināt ar šādu abstrakti skanošu žargonu, gribu uzsvērt, ka vara ir ne tikai politiska, varas jēdziens ir krietni plašāks. Kāds no Eiropas pēckara kreisajiem domātājiem savulaik teica - ja runa ir par valsti, nekad piesardzības nevar būt par daudz. Lūk, tā - varas iekapsulēšana politikas jēdzienā - ir, manuprāt, liela kļūda.