Viņi nav slimi
Skolas gaitas puika sāka Mežciema pamatskolā, kur skolotāji, nespēdami viņam iemācīt lasīt, ieteica viņu atstāt uz otru gadu. Nākamajā mācību gadā zēns sāka mācīties Berģu pamatskolas 1. klasē, arī tur pēc vairāku mēnešu darba skolotāji padevās. «Viens no skolotājiem pat bija atļāvies sievai pateikt, ka mūsu dēls ir debils. Kā viņš var būt debils, ja viņš astoņu gadu vecumā rēķināja 100 apjomā?» sašutis Aivara tētis. Pēdējā ceturksnī vecāki pārcēla zēnu uz kādu privātskolu, kur arī netika atrasta brīnumnūjiņa, taču te no kādas mammas Ilze uzzināja par disleksiju un drīz vien guva apstiprinājumu - Aivaram ir disleksija. Tas ir mācīšanās traucējums, kad cilvēkam ar pilnvērtīgu intelektu ir vāji attīstītas spējas atšķirt valodas skaņas. Tā nav slimība, kas ir izārstējama, bet ģenētiski nodotas izmaiņas smadzeņu struktūrā, skaidro Eva Birzniece no biedrības Pro Futuro, kas izveidota disleksijas bērnu atbalstam. Šādiem bērniem parasti ir problēmas ar lasīšanu, biežāk - ar rakstīšanu, bet vislielākos sarežģījumus sagādā teksta strukturēšana.
Pēc disleksijas atklāšanas Ilze Aivaru aizveda uz sākumskolu Valodiņa, kas paredzēta bērniem ar valodas traucējumiem. Tajā pēc īsas sarunas pieņemts lēmums, ka zēns atkal sāks mācības 1. klasē. «Tas bija šoks,» neslēpj mamma. Toties nākamajos gados Aivars ar psiholoģes un logopēdes palīdzību ielauzies lasītprasmē, lai gan, kad sāka mācīties vienā no Juglas rajona skolām, bija spiests atzīt - tas joprojām prasa lielu fizisku un garīgu piepūli.
Atzinumam nav jēgas
Kad Ilzes otram dēlam Jēkabam bija jāsāk skolas gaitas, ģimene nolēma viņu aizvest uz medicīniski pedagoģisko komisiju, kas atzina, ka arī viņam ir specifiski lasīšanas un rakstīšanas traucējumi. «Taču uz šo brīdi Latvijā atzinumam ir tualetes papīra svars, jo tam neseko nekādas pedagoģiskās rekomendācijas un skolai tas nav saistošs,» uzsver Ilze. To viņa secina tāpēc, ka, par spīti atzinumam, Cieceres internātpamatskolā, kur 2009./2010.mācību gadu sāka Aivars un Jēkabs, viņai ar pedagogiem vajadzējis tik ilgi skaidroties, ka puikas nav garīgi atpalikuši, līdz uzbriedis konflikts, un šopavasar nomainīta skola. Vienalga, vai medicīniski pedagoģiskā komisija, neirologs vai logopēds dod atzinumu, ka bērnam ir lasīšanas traucējumi un ir nepieciešams attīstīt lasītprasmi, skolai tas neuzliek nekādus pienākumus, secinājusi E. Birzniece.
Internātpamatskolas direktors Kārlis Makss gan noliedz, ka pedagogi Aivaru un Jēkabu uzlūkojuši kā garīgi atpalikušus. Gluži otrādi - viņš zēnus raksturo kā intelektuāli ļoti labi attīstītus ziķerus. Jaunākais zēns atbilstoši komisijas ieteikumam mācījies vispārizglītojošā programmā. Divreiz nedēļā viņam, tāpat kā vecākajam brālim, bijušas nodarbības pie logopēda. «Lai gan šie manā praksē ir pirmie bērni ar disleksiju, nevaru teikt, ka mūsu skolotāji nebūtu gatavi strādāt ar šādiem bērniem. Viņu vidū reti kuram nav divas augstākās izglītības,» saka K. Makss un uzsver, ka puikas no skolas izņemti pēc vecāku iesnieguma. Viņaprāt, viņi bija ļoti «ģimeniski» un paši vēlējās ik dienas dzīvot pie mammas un tēta.
Trūkst speciālistu
Aivara un Jēkaba pārdzīvojumi, pieredzot pedagogu neizpratni un reizumis pat nievājošu attieksmi, ir pretrunā ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Valsts izglītības satura centra (VISC) Speciālās izglītības nodaļas vadītājas Mudītes Reigases pārliecību, ka disleksijas bērniem ir iespējas mācīties visparastākajās skolās. Lai gan, pēc E. Birznieces pieredzes, bērni ar lasīšanas traucējumiem «tiek izolēti geto tipa iestādēs», M. Reigase uzsver - tā tam nevajadzētu būt. «Ar psihologa, neirologa vai logopēda atzinumu pietiek, lai bērnam nodrošinātu atbalsta pasākumus,» saka izglītības speciāliste. «Skolām šobrīd ir izdevīgi licencēt speciālās izglītības programmas, jo tās dod iespēju saņemt finansējumu, par ko var atalgot atbalsta personālu - logopēdu, psihologu, speciālo pedagogu.»
Taču, papētot IZM statistiku, M. Reigase pati spiesta atzīt, ka no visām 846 Latvijas skolām tikai 334 ir psihologs, 339 - logopēds un 121 - speciālais pedagogs. Šajā mācību gadā tā dēvētā atbalsta personāla ir uz pusi mazāk nekā iepriekšējā 2008./2009. gadā, jo tika samazināts finansējums skolu administrācijām.
Arī cerēt uz skolotāju zināšanām un vēlmi strādāt ar bērniem nevar - ne visi ir ieinteresēti strādāt ar bērniem, kuriem ir jel kādas īpašas vajadzības. «Latvijā ir ļoti, ļoti spēcīgs stereotips, ka bērna lasītprasme ir saistīta ar kopīgajām kognitīvajām spējām,» secinājusi E. Birzniece. «Esmu pieredzējusi to, ka, tiklīdz skolotājs jūt, ka bērnam kļūst grūti mācīties, viņu sāk atstumt. Tā ir mana un daudzu vecāku pieredze, ka skolas metodiski mēģina no šiem bērniem atbrīvoties.»
«Rīgas skolās par bērniem īpaši necīnās,» atzīst M. Reigase. «Attieksme ir ciniska - ja šeit nevarat, meklējiet sev citu skolu.» Risinājuma pašlaik nav… nekāda. Vienīgais, ko IZM pārstāve var ieteikt, - ik reizi, kad vecāki sastopas ar pedagogu nevēlēšanos skolot viņu bērnu, ziņot par to ministrijai. Tās spēkos esot prasīt no skolas atbildību un ar Izglītības kvalitātes valsts dienesta starpniecību pārbaudīt, vai pedagogi ir sava uzdevuma augstumos.