Negribēja iet mājās
«Atveram klases durvis, lai mācītos viens no otra,» katrā kabinetā, kur notika skolotāju pieredzes apmaiņa, uz tāfeles citēts Iespējamās misijas direktores Zanes Oliņas teiktais. «Man patika tā būtība, izlasīju un nodomāju - OK, tā mēs arī darām. Mēs atveram durvis un arī mācāmies,» stāsta direktora vietniece izglītības jomā Rolanda Ķiņķevska.
Nestandarta metodisko sēžu aizsākums meklējams vairākus gadus senā vēsturē. Vecumnieku vidusskolas skolotāji bija apmeklējuši dažādus kursus, tomēr kolēģiem neesot bijis īstas skaidrības, ko katrs tajos ir guvis. «Sabraukājas pa nezin kādiem kursiem, un neviens cits nesaprot, ko viņi ir samācījušies. Pirmajā konferencē katrs rādīja, ko viņš ir apguvis un ko reāli lieto. Toreiz skolotāji bija tā aizrāvušies, ka beigās negribēja iet mājās,» par pirmsākumiem stāsta R. Ķiņķevska.
Durvju atvēršana sensitīva
2004. gadā Vecumnieku vidusskola sāka īstenot projektu ar nosaukumu Es daru tā, tajā iespējams ne tikai dzirdēt par kolēģu darba metodēm, bet arī redzēt, kā tās tiek izmantotas ikdienā, - skolotāji apmeklē cits cita stundas, lai pēc tam pārrunātu, kā gājis. No šādas vērošanas skolotājiem esot abpusējs ieguvums. «Mēs stundu apspriežam un, ja kaut kas nav izdevies, pieņemam to pilnīgi reāli. Tas ir abpusēji. Protams, bagātinās tas, kurš vada stundu, un bagātinās arī tas, kurš vēro stundu,» uzskata direktora vietniece.
Klases durvis tiek atvērtas saviem kolēģiem, pāris reižu gadā arī vecākiem viņiem rīkotajās dienās - tomēr cik tālu skolotājs ir gatavs parādīt savu stundu? «Būtībā šī durvju atvēršana ir sensitīva lieta. Bailes tās nav, skolotāji drīzāk kautrējas,» domā R. Ķiņķevska. Viņasprāt, skolotājus satrauc tas, ka no malas parasti nāk vērot, lai meklētu kļūdas viņu personīgajā darbā. «Skolotājam varbūt ir grūti nodalīt personīgo no profesionālā. Es to nesaku par visiem, bet katrā ziņā tā varētu būt problēma mūsu sabiedrībā - profesionālais darbs un personīgā dzīve. Kļūda uzreiz personificējas. Pārkāpt tam pāri varētu, audzinot sabiedrību,» uzskata pedagoģe.
Špikos no pirmsskolas
Metodiskās sēdes dienā Vecumnieku vidusskolā skolotāji sadalījās piecās komandās atbilstoši pasniegtajām stundām: Pirmsskola, Sākumskola, Māksla, cilvēks un sabiedrība, Dabas zinātne un matemātika un Valodas. Divas stundas katra komanda devās no kabineta uz kabineta, lai desmit minūtes iepazītos ar kolēģu labākajām mācīšanas metodēm.
«Es iešu špikot uz pirmsskolu,» pārdomās skolas aktu zālē vēlāk dalās latviešu valodas skolotāja, kurai iepatikusies pirmsskolas kolēģu izglītošanas pieeja - bērni mācību vielu apgūst, iesaistoties rotaļās. Sākumskolas skolotāji pārējos vislielāko sajūsmu izraisa, izmantojot televizoru, lai atainotu pasakas un stāstus. Televizors gan veidots no kartona, un ekrānā redzamo rada paši bērni, uz lielām papīra loksnēm uzzīmēdami savu stāstu, ko parāda pārējiem. Valodnieki savā kabinetā demonstrē, kā, lietojot tehnoloģijas, skolēni var izpildīt uz papīra lapām ierastos testus. Katram tiek iedota pults, ar kuru var izvēlēties pareizo atbildi no variantiem, kas redzami uz ekrāna. Šāds pārbaudes darbs ir ne tikai interesants skolēnam, bet priecē arī skolotājus - špikošanas iespēja krietni samazinās.
Dabaszinātņu un matemātikas pārstāvji dalās ar ideju, kas ir piemērota ikvienā priekšmetā, - skolēniem, izmantojot attiecīgās stundas terminus, ir jāizveido avīze. Bioloģijas skolotāja kolēģiem lasa priekšā savu skolēnu avīzi, kurā publicēts arī nekrologs: «Dziļās skumjās paziņojam, ka pēc neapdomīgas piektdienas nakts bojā gājusi smadzeņu šūna.»
Pēc divu stundu pieredzes apmaiņas katra skolotāju komanda apspriežas un klāsta, kuras metodes šķitušas aizņemšanās cienīgākas. Katrs kļuvis vismaz par trim mācību metodēm bagātāks, atzīst skolotāji. Iegūtais tikšot likts lietā jau šonedēļ, taču «sausais atlikums» tiks apspriests jūnijā. «Būtībā sausais atlikums mums ir bijis no katras pedagoģiskās sēdes. Pirmām kārtām kolēģi ierauga otru citām acīm, veidojas sadarbība. Skolotāji tomēr ir noslogoti cilvēki, viņiem ir jāļauj satikties,» sēdes noslēgumā saka R. Ķiņķevska.