Skābs smaids
1. Esam jau pieraduši, ka amatpersonas ik izdevīgā brīdī atgādina, cik augstu pasaulē vērtē Latvijas paveikto krīzes pārvarēšanā. Daļai sabiedrības gan liekas, ka pārvarēšana notikusi ar pārāk skarbu ķirurģisku manipulāciju palīdzību, tomēr pat šie skeptiķi nenoliedz (drīzāk lieto kā papildu argumentu savai neapmierinātībai ar valdības darbu), ka valsts vadītāji paklausīgi darīja un dara to, ko mums liek Brisele, Vašingtona utt. Savukārt pagājušajā nedēļā publiskotais Eiropas Komisijas (EK) Otrais ziņojums par aizdevuma programmas uzraudzību atklāj, ka Brisele nebūt nav sajūsmā par Latvijā notiekošo. Kritiskās piezīmes gan nav saistītas ar lēmumu aicināt Latviju pievienoties eirozonai vai neaicināt, tomēr EK pretenziju saraksts ir iespaidīgs. Valdības lēmums palielināt pašvaldību lomu sociālo pabalstu sistēmā (lasi - samazināt savu atbildību) pieņemts pretēji EK viedoklim, Latvija pārāk bezrūpīgi izturas pret t. s. nerezidentu naudas ieplūdumu, valstij piederošo banku (Hipotēku banka, Citadele, Reverta) aktīvu pārveidošana notiek pretrunīgi, pieteiktās reformas citās nozarēs joprojām ir deklarāciju līmenī utt. Protams, būtiskas reformas nevar īstenot (vēl jo vairāk - sagaidīt to rezultātus) pusgada gada laikā, tomēr rodas iespaids, ka valdība netiek galā arī ar ļoti konkrētiem jautājumiem, kuru risināšanai nav nepieciešami n-tie grozījumi likumos, garas diskusijas ar nozari utt. Piemēram, EK eksperti, pētot situāciju pērnā gada novembrī, bijuši spiesti secināt, ka Latvijas izpildvara joprojām nenopietni izturas pret nepieciešamību nostiprināt Konkurences padomes, kā moderni saka, kapacitāti. Īsi sakot, Brisele, protams, mums sit pa plecu, tomēr smaids ir diezgan skābs.
To, ka kaut kas īsti «neiet kopā», salīdzinot deklarēto (krīze pārvarēta!) un reālo, apliecina arī pašmāju statistika. Pagājušajā nedēļā uzzinājām, ka šā gada 1. janvārī nodokļu parādi, salīdzinot ar 2012. gada sākumu, palielinājušies par 10,3%. Būsim reālisti - diez vai vērts cerēt, ka nodokļu parādi jūtami samazināsies (jo vairāk tāpēc, ka tajos iekļaujas prāvs apjoms tādu saistību, kas ilgst jau gadiem un diez vai kādreiz pilnā mērā tiks atgūtas). Tomēr, ja parādi turpina palielināties, tas kaut kā nav raksturīgi ekonomiskās veselības atgūšanai. Nav runa par to, ka vajadzētu vaimanāt un noliegt sasniegto, - Latvijas vadītājiem vienkārši noderētu lielāka piesardzība situācijas un tuvākā gada novērtējumā.
Strīds ģimenē
2. Līdz banalitātei bieži atkārtots, ka attiecības starp koalīcijas partneriem esot visai saspringtas. Tomēr labi zināms, ka strīdi ģimenē mēdz būt dažādi: pat ja bļaušana par regulāri neizslēgtu elektrību var būt skaļa, domstarpībām par prioritātēm ģimenes budžeta izdevumu daļā sekas būs smagākas, pat ja tās nepavada klaigāšana. Nu jā - partneri izšūpoja Vienotības kandidāti Valsts kontroles vadītāja amatam, tomēr diez vai tas nozīmē benzīna liešanu ugunskurā. Toties daudz interesantāk bija vērot partneru plūkšanos jautājumā, kas varbūt nav tik «seksīgs» (kurš būs slavenās Ingunas Sudrabas pēctecis!), toties saistīts ar nopietnām ekonomiskajām interesēm. Proti, parlaments, lielā mērā pateicoties Vienotībai, neatbalstīja grozījumus Būvniecības likumā, kurus uzņēmēju vārdā aizstāvēja Reformu partijas deputāti. Grozījumu mērķis bija samazināt tās galvassāpes attīstītājiem, kādas rada būvatļauju apstrīdēšanas pašreizējais regulējums, kas šobrīd - pēc grozījumu aizstāvju domām - ļauj pārāk viegli kādu projektu izcūkot. Un acīmredzot abus koalīcijas partnerus bija uzrunājušas pretējās puses sfērā, kur apgrozās liela nauda, lielas intereses. Līdzīgs kašķis ir gaidāms plašai publikai vēl it kā garlaicīgākā tēmā - maksātnespējas administratoru darbības regulējums. Bet atkal - ja strīds ir par jautājumu, kas saistīts ar nopietnām finansiālajām interesēm, cirstās brūces sūrst daudz ilgāk nekā zaudējums kādas sponsoriem neinteresantas amatpersonas izvēlē.
Līdzīgi ar Roņa pēcteča meklējumiem. Debates par to, vai nākamais satiksmes ministrs būs tā kā drusku pietuvinātāks Olšteina grupai vai tomēr Vienotībai un vai nacionāļu pretenziju uz šo amatu noraidīšana ir nenormāls trieciens viņu pašcieņai, ir, atvainojiet, putas. Satiksmes nozarē ir un būs lieli infrastruktūras projekti, attiecīgi lielas intereses. Nākamā ministra uzvārds nav no svara, ja politiķi un viņu sabiedrotie biznesā spēs sadalīt ietekmes sfēras šajos projektos. Ja nespēs, tad būs lielas vētras, bet šo vētru iegansts būs nevis kandidātu uz amatu personības (kā to mēģinās apgalvot politiķi), bet it kā ļoti specifiski projekti, par kuriem zinātāji - spēlētāji - labāk daudz nerunā.
Bumbiņas spārdīšana
3. Savukārt opozīcijas arsenālā aizvadītajā nedēļā nonāca gards kumoss - iespaidīgie rēķini par siltumapgādi decembrī. Labi zināms, ka vienkārši risinājumi ir tie parocīgākie politiskajā cīņā, un Saskaņas centrs plus ZZS to izspēlēja, ierosinot pazemināt PVN siltumapgādei līdz 5%. Koalīcija priekšlikumu noraidīja, un nu būs papildu arguments apgalvot, ka šī valdība ņirgājas par tautu. Tas nekas, ka rēķinā nodokļa likmei nav izšķirošas nozīmes. Tas nekas, ka privātmājās dzīvojošajiem, kuri apsilda savu mitekli ar dabasgāzi vai siltumsūkni, nekāda labuma nebūs no tā, ka kaut kas samazināsies siltumapgādes uzņēmumu piesūtītajos rēķinos.
Nevarētu gan teikt, ka koalīcija izcēlās ar argumentācijas korektumu, uz priekšlikumu atbildot ar aicinājumu beigt dzīt populismu, bet siltināt ēkas - tad siltuma patēriņš (attiecīgi izmaksas) būs mazākas. Pareizi, tikai nav noslēpums, ka, lai ēku siltinātu, vispirms ir nepieciešama tās iedzīvotāju spēja vienoties par šādu lēmumu, savukārt ar šo māku uzticēties un sadarboties mums sokas ne visai labi.
Mājsaimniecību izdevumu palielināšanās - šajā gadījumā siltumapgādes dēļ - atklāj citu problēmu. It kā saprotams, ka virkni izmaksu neviens Latvijas politiķis ietekmēt nevar, lai kā gribētu vai censtos, - energoresursu cenas, pārtikas cenas, kuras atkarīgas no globālās konjunktūras. Tātad dzīves dārdzības kāpumu prognozēt vai kaut ko solīt ir grūti. Tomēr kas notiek kontekstā ar eiro ieviešanu? Opozīcija vienā mierā pieprasa valdībai garantēt, ka cenas pēc ieviešanas nepaaugstināsies, lai gan zina, ka to garantēt nevar. Savukārt koalīcija nevis skaidro iepriekš minēto, bet ietiepīgi vienkārši daudzina, ka paaugstinājuma nebūs vai arī tas būs neliels, tādējādi zināmā mērā solot to, ko, kā paši saprot, nevar apsolīt. Ģeniāli.