Lielāko atbalstu ieguva pēdējos četrus gadus valdījusī konservatīvā Tautas partija (PP) ar premjerministru Marjano Rahoju priekšgalā, bet par īstajām vēlēšanu uzvarētājām uzskatāmas kreisi radikālā partija Podemos un liberālā Pilsoņu partija, kas iepriekšējā parlamenta sasaukumā nebija pārstāvētas.
Kreisie uzgavilē
Kopš 1982. gada PP un Sociālistiskā strādnieku partija (PSOE) pārmaiņus bija uzvarējušas vēlēšanās, parasti kopā saņemot 70-80% nodoto balsu, un faktiski izveidojušas divpartiju sistēmu. Nupat notikušās vēlēšanas pārtrauca šo politisko spēku dominanci, jo PP un PSOE kopā saņēma tikai 50,7% balsu.
Pēc ekonomiskās recesijas, kurā daudzi spāņi vaino sociālistus, un konservatīvo valdības pēdējos gados piekoptās taupības politikas, kā arī korupcijas skandāliem, kuros ierauti abu partiju biedri, miljoniem Spānijas iedzīvotāju novērsušies no PP un PSOE. Vairākums no viņiem šajās vēlēšanās balsoja par Podemos un Pilsoņu partiju, kas kopā saņēma vairāk par 30% balsu.
«Spānija vairs nebūs tāda, kāda bija līdz šim,» pēc vēlēšanu rezultātu izziņošanas sacīja pret taupības politiku noskaņotās populistu partijas Podemos līderis Pablo Iglesiass, norādot uz labajiem kreiso spēku rezultātiem. Viņam piebalsoja PSOE vadītājs Pedro Sančess: «Spānija vēlas kursa maiņu pa kreisi.»
Sajūsmu par Spānijas vēlēšanu iznākumu un Podemos panākumiem neslēpa Grieķijas galēji kreisais premjers Aleksis Ciprs, kura populistiskā politika šogad gandrīz noveda pie Grieķijas bankrota. «Taupības politika Spānijā cietusi sakāvi,» viņš rakstīja tviterī.
Viņam pievienojās bijušais Grieķijas finanšu ministrs Janis Varufaks, kurš Podemos startu vēlēšanās novērtēja kā «mazu soli, kas var pārvērsties lielā lūzuma līnijā, kura satricinās eirozonas krīzes noliegumu un taupības piekritēju nicīgo attieksmi pret demokrātiju».
Izslēdz lielo koalīciju
Neviena partija nav ieguvusi vismaz 176 mandātus 350 deputātu lielajā parlamentā, kas dotu absolūto vairākumu un iespēju vienatnē veidot valdību. Vēlēšanās visvairāk balsu ieguvusī PP saņems tikai 123 krēslus, kas ir mazākais uzvarējušās partijas deputātu skaits kopš 1977. gada, kad Spānijā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas pēc diktatora Fransisko Franko nāves 1975. gadā.
Tas nozīmē, ka pirmo reizi 40 gadu laikā Spānijā būs jāizveido koalīcijas valdība (ir bijušas vairākas mazākuma valdības), kas solās būt ilgstošs un sarežģīts process.
Priekšroka jaunās valdības veidošanā būs M. Rahojam, tomēr viņa iespējas neizskatās diez ko rožainas. PP un tai ideoloģiski tuvās Pilsoņu partijas koalīcijai būtu garantētas 163 balsis parlamentā, kas teorētiski pavērtu iespēju izveidot mazākuma valdību. Tomēr tai būtu grūti piesaistīt papildu balsis parlamentā, jo viena no pārējām trim likumdevējā ievēlētajām nelielajām centriski labējām partijām ir Demokrātija un brīvība, kas iestājas par Katalonijas neatkarību, pret ko iebilst PP un Pilsoņu partija.
Pastāv iespēja, ka koalīciju veido sociālisti kopā ar Podemos un vēl trīs nelielām kreisajām partijām - Apvienotie kreisie, Katalonijas Kreiso republikāņu partiju un basku nacionālistu partiju EH Bildu. Pozitīvā ziņa ir tāda, ka šādai krāšņai koalīcijai būtu 172 vietas parlamentā, bet negatīvā, ka šāda savienība ir maz ticama, jo partijām ir atšķirīga ekonomiskā politika un dažāds viedoklis par Katalonijas neatkarību.
Kā iespējamie nākamās valdības varianti minēti arī tā saucamā zaudētāju koalīcija, kurā varētu apvienoties PSOE, Podemos un Pilsoņu partija (199 balsis), un lielā koalīcija, kurā kopā strādātu abas tradicionālās partijas - konservatīvie un sociālisti (kopā 213 deputātu). Līdz šim M. Rahojs un PSOE vadītājs Pedro Sančess noraidījuši iespēju strādāt vienā valdībā.