Vai Jugra tevi viegli palaida uz izlasi?
Nu, viņiem jau nebija variantu. Es domāju, ka viņi mani negribēja laist, bet viņi saprata arī to, ka nevar nelaist.
Kad atgriezīsies komandā pēc izlases spēlēm, Jugra gaida izšķirošās cīņas par vietu izslēgšanas spēlēs.
Ja godīgi, tad play-off mums ir maz ticams. Bet par Jugra es pagaidām nedomāju. Tagad galvenais ir veiksmīgi nostartēt olimpiskajā kvalifikācijā un visiem kopā tikt uz olimpiādi.
Nesen izskanēja runas par tava konkurenta Jugra vārtsarga Mihaila Birjukova aizmainīšanu.
Es zinu, ka divas komandas gribēja viņu iegūt savā īpašumā, bet es nezinu, kāpēc darījums nenotika. Iespējams, Jugra nepalaida.
Šosezon jūsu abu statistika ir līdzīga, bet tev ir vairāk uzvaru. Vai pašreiz esat vienādās situācijās?
Es domāju, ka jā. Grūti gan pateikt, kuram uzticēs spēlēt pēdējos trīs mačos.
Kā tu pats jūties labāk - kad esi stabils pirmais numurs un spēlē daudz vai kad ir divi līdzvērtīgi vārtsargi, kuri spēles laiku dala līdzīgi?
Labāk jau ir, kad spēlē visu laiku pats. Ar nelieliem atpūtas brīžiem. Tā sevi vieglāk turēt formā gan psiholoģiski, gan fiziski. Tu divas spēles nospēlē un uzdzen sevi optimālā fiziskajā kondīcijā. Tad divas trīs spēles sēdi malā, un atgūt tādu pašu gatavību jau ir diezgan grūti.
Tev līgums ar Jugra ir līdz šīs sezonas beigām. Vai par nākamo sezonu jau bijušas kādas pārrunas?
Oficiāli jau vēl nemaz tādu nedrīkst būt… (Smejas.) Arī neoficiāli pagaidām vēl nekas nav runāts.
Pēc trijiem Hantimansijskā pavadītiem gadiem gribētu palikt tur vēl vai vēlies kaut ko mainīt?
Ja godīgi, es vēl pagaidām nemaz nezinu. Es esmu viennozīmīgi sapratis, ka es noteikti negribētu braukt kaut kur tikai tāpēc vien, lai kaut ko mainītu. Ja es gribētu kaut ko pamainīt, tad tikai uz kaut ko stipri labāku. Neredzu jēgu mainīt Jugru uz kaut ko apmēram to pašu.
Rīgas Dinamo būtu kaut kas labāks vai tas pats?
(Smaida.) Rīga man nav nevienā no šīm kategorijām. Tās ir manas mājas, un tas ir atsevišķs stāsts. Tā ir atsevišķa komanda, kurai nav līdzīgas šajā līgā. Taču pagaidām tik tālu vēl nedomāju.
Visus šos trīs gadus Jugra nav vārtsargu trenera. Kā analizē pats savu spēli? Skaties video?
Nē, es taču zinu, kā ielaidu! Deviņdesmit procentus no šīs sezonas goliem es varu nosaukt arī tagad… Tie tik viegli neaizmirstas, un visu laiku analizēju, ko konkrētā epizodē darīju labi, ko - slikti. Treneris ir vajadzīgs, jo es neredzu visu no malas. Tāda situācija tur ir jau vairākus gadus, un mēs ar Birjukovu vienkārši paši atrodam veidus, kā sevi uzturēt formā.
Viens otru arī palabojat?
Nē. Mēs konkurējam uz vienu un to pašu vietu, un tur nav nekādas lielās palīdzības otram… Mēs esam draudzīgās attiecībās, bet, kas attiecas uz hokeja lietām, tur ir katrs par sevi.
Pievērsīsimies izlasei! Ko zini par mūsu pretiniekiem olimpiskajā kvalifikācijā?
Es zinu, ka Kazahstānai ir ļoti spēcīga izlase un ka tā savākusi labāko sastāvu. Viņi ir ļoti motivēti un uz Rīgu noteikti brauks tikai ar vienu domu - uzvarēt šeit. Viņiem ir labs uzbrukums, normāli vārtsargi. Arī treneris Vladimirs Krikunovs, kurš nav pirmo dienu hokejā un ļoti labi saprot, kā mēs spēlējam.
Arī tāpēc, ka savulaik viņš bija trenera palīgs mūsu izlasē...
Nē, es domāju, tas nav svarīgi. Ja arī viņš mūs nepazītu, tik un tā labi saprastu, kā spēlējam. Svarīgāks faktors, manuprāt, ir tas, ka ap deviņdesmit procentiem Kazahstānas izlases spēlētāju ikdienā spēlē Astanas Baris un viņi ir labi saspēlējušies. Mums tomēr lielākā daļa spēlētāju spēlē citos klubos, nevis Rīgas Dinamo, un arī treneris mums nav vietējais. Es pat teiktu, ka Kazahstānai ir priekšrocības.
Viņi ir turnīra favorīti?
Es domāju, ka no šīs četrotnes neviena komanda nav zemē metama. Angļi jau arī uz šejieni nebrauc tūrisma braucienā. Viņi šeit vēlas sevi parādīt no labākās puses. Francūžu līmenis arī nav nemaz tik slikts.
Nesen kļuva zināms, ka šoreiz uz Latvijas komandas treneru tiltiņa būs tikai ārzemnieki. Kā tu to vērtē?
Es domāju, ka mūsu tagadējā komandā gandrīz visi runā angliski, tāpēc komunikācijā nekādām problēmām nevajadzētu būt.
Vai Nolans otrajā gadā pie izlases visus pazīst tik labi?
Nolans tik un tā ir galvenais treneris. Un viņš pieņem visus lēmumus patstāvīgi. Varbūt tikai nedaudz ar kādu pakonsultējas. Bet tāpēc jau izlasē ir Māris Baldonieks [izlases ģenerālmenedžeris - aut.].
Nesen krievu presē izteicies, ka Nolana vadītajā izlasē ne vienmēr saproti, kas notiek laukumā. Kur ir tā būtiskākā atšķirība starp Nolana un Znaroka izlasi?
Pavisam vienkārši - mēs mēģinām spēlēt pavisam citu hokeju. Tagad ir pilnīgi cits taktiskais zīmējums, pilnīgi citas izejas no zonas, pilnīgi cita aizsardzība… Hokeja zīmējumi abiem ir pilnīgi ačgārni. Tagad mēģinām spēlēt amerikāņu hokeju, bet pie Znaroka spēlējām veco labo Latvijas hokeju.
Tas amerikāņu hokejs ir kā ķīniešu ābece?
Nu, man tas kā vārtsargam ir citādi. Čaļiem laukumā ir grūtāk pielāgoties. Sevišķi, ja savācamies uz nedēļu divreiz gadā un tajā īsajā brīdī jāiemācās tas, ko no mums prasa. Tur jau ir tā problēma - lai to visu apgūtu līdz automātismam, nepietiek ar vienu divām nedēļām gadā.
Ja kvalifikācijas turnīrs notiktu ārzemēs, visi sabrauktu no saviem klubiem un domātu tikai par hokeju. Tagad Rīgā katram vēl ir savas sadzīviskās darīšanas. Vai tas nav mīnuss?
Domāju, ka ne. Te mums ir savu skatītāju atbalsts. Visi atbrauc uz mājām, satiek savas ģimenes un gūst pozitīvas emocijas. Es tikai priecājos, ka spēlējam Rīgā. Nedomāju, ka tam ir kādi mīnusi. Manuprāt, tikai plusi.
Pērn pirms pasaules čempionāta Lauris Dārziņš izteicās, ka Latvijas izlase spēcīgākajā sastāvā veiksmes gadījumā var pacīnīties arī par medaļām. Tagad mums ir gandrīz visi labākie. Trūkst tikai Daugaviņa un varbūt arī Girgensona.
(Ilgi domā.) Zini, tas ir sarežģīti. Es arī vienu gadu teicu, ka mēs esam gandrīz gatavi vienreiz izdarīt ko vairāk par kvalificēšanos labāko astoņniekam, bet tajā gadā mēs gandrīz izkritām ārā no elites grupas. Man grūti komentēt, kā mēs varam nospēlēt labākajā sastāvā. Katrs turnīrs tomēr ir pilnīgi citāds. Varbūt lielāks ieguvums būtu, ja mēs visi spēlētu Rīgas Dinamo un sezonas laikā saspēlētos. Atsevišķos turnīros nav tik daudz laika, lai sagatavotos savam iespēju maksimumam.
Kā vērtē Sanda Ozoliņa atgriešanos izlasē?
Tas ir tikai pozitīvi. Viņš ar savu piemēru vien var ienest daudz pozitīva izlasē.
Dinamo sakarā pēdējā laikā aizvien biežāk tiek cilāts komandas gara jautājums. Vai arī izlasē pēdējos gados komanda vairs nav tik saliedēta?
Man liekas, ka izlasē mums nekad nav trūcis kopības gara un čomiskuma. It sevišķi tagad, kad daudzi ikdienā ir prom ārzemju klubos. Domāju, ka visi tagad uz izlasi brauc ar vislielāko prieku. Mēs visi labi saprotam, cik svarīgs ir šis kvalifikācijas turnīrs ne tikai hokeja cienītājiem, bet arī visai valstij. Visi gribam izdarīt maksimumu, lai tiktu uz olimpiskajām spēlēm.
Nolans šoreiz pārsteidza, sastāvā neiekļaujot vairākus pazīstamus spēlētājus. Vai tas nav risks?
Treneris vienmēr mazliet riskē ar sastāva izvēli. Vienmēr būs diskusijas par to, vai sastāvs ir optimāls. Svētdien vakarā paskatīsimies uz rezultātu un tad redzēsim, vai viņam bija taisnība.
Soču olimpiskās spēles tev ir iespēja reabilitēties par ne pārāk veiksmīgo sniegumu Vankūverā?
Tu tā vari uzskatīt! (Smejas.) Es neuzskatu, ka Vankūverā spēlēju veiksmīgi, bet neuzskatu arī, ka tur piedzīvota izgāšanās. Jāņem arī vērā, pret ko mēs spēlējām un kāds bija sacensību formāts. Uzskatu, ka tas turnīrs bija domāts komandām, kas cīnās par medaļām.
Tev ir 32 gadi. Ko vēl gribi sasniegt hokejā?
Es jau vēl neko neesmu sasniedzis! Gribētos gan uzvarēt kaut ko nozīmīgu.
Kura ir tava nozīmīgākā uzvara karjerā?
(Domā.) Grūti pateikt. Šogad ar Jugra katra uzvara ir ļoti no svara. Ar izlasi arī katrs panākums vērtīgs. Nav jau mums to uzvaru nemaz tik daudz.