Šajā Preiļu pagasta nostūrī risinājušies dīvaini notikumi, kas vēl tagad ir veco iedzīvotāju atmiņā. «Beja, beja, tī rikteigi beja vysaidi breinumi. Tī cīši inceresnai bejs, i ar gūvim, i ar ļaudim. Brauce nu kura pasauļa vērtīs. Poša ta es nabeju tī aizguojuse, bārnus nalaide. Taids nalaimeigs liktiņs tai saimei. I tān nav kam vaira paprasiet, lai pastuosta, vysi apmyruši*,» apstiprina 75 gadus vecā Broņislava Prikule, kas dzīvo Jauno Rumpu ciemā, netālu no kapiem. Rumpu dzimtas mājas palikušas tukšas, stāvot vēl tagad, lai braucot vien, virzienu parāda Broņislava. Tomēr pa dubļiem izdangāto taciņu pāri laukam, aiz kura vīd vientuļas sētas pelēkie jumti, braukt neriskējam.
Pat baidāmies par to runāt
Šobrīd, kad nobirušās rudens lapas uz celiņiem veido dīvainus rakstus, biežāk nekā jebkad pieminam aizgājējus, garus, paralēlās pasaules. Latviešu mitoloģijā laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem tiek dēvēts par veļu laiku, dievainēm, zemlikām, dvēseļu, iļģu, gariņu, ķauķu dienām. Saule pamazām grimst tumsā, savukārt reālā pasaule vistuvāk sastopas ar ireālo, nezināmo mirušo pasauli, ticami kļūst visneticamākie un briesmīgākie stāsti par spokiem un gariem - gan labsirdīgiem, gan ļauniem. Jau kopš III gadsimta 1. un 2. novembrī kristīgā baznīca atzīmē Visu svēto dienu un Dvēseļu dienu, kad lūdzas par mirušo dvēselēm šķīstītavā. Pēc seno ķeltu ticējuma Visu svēto dienas priekšvakarā, 31. oktobrī, spoki trīcēdami atgriežas savās bijušajās mājās, pavardā meklēdami ēdienu un patvērumu.
Kāpēc cilvēkiem, it sevišķi bērniem, tā patīk klausīties spoku stāstus, kāpēc šie stāsti tiek glabāti no paaudzes paaudzē? Profesore, literatūrzinātniece un mitoloģijas pētniece Janīna Kursīte, kas daudzkārt šādus stāstus pie rakstījusi folkloras ekspedīcijās, uzskata, ka cilvēkā ir ielikta gaismas un tumsas puse. «Vieni tumsas pusi izdzīvo reālajā dzīvē, citiem tā tiek izspēlēta un it kā izdzīvota briesmu stāstos par spokiem un citām pārdabiskām parādībām. Cilvēks baidās no bailēm, bet viņu arī velk uz briesmām kā taureni uz uguni - visbiežāk neapzināti. Ka neapzināti, to vislabāk var redzēt no tā, ka spoku stāsti, baismu pasakas par vampīriem ir tik iemīļotas bērna gados.» Pieaudzis cilvēks iemācoties kontrolēt tumsas pusi sevī, netracināt, neatdzīvināt mošķus sevī un ap sevi. Notikumi, kam ir liela vai lielāka ticamības pakāpe, parasti vilkti no stāstītāja kā ar knīpstangām ārā. J. Kursīte ir novērojusi, ka jāpaiet ilgākam laikam, lai mūsdienu cilvēks uzticētos izstāstīt šāda veida stāstus, jo spokošanās viņam šķiet kaut kas muļķīgs, neiespējams.
Arī kristīgās baznīcas nostāja pret šādām parādībām un dažādām okultām darbībām ir piesardzīga, uzsver Kārsavas un Malnavas Romas katoļu baznīcas prāvests Jāzeps Aglonietis. Katoļu baznīcas katehismā teikts, ka «atmetamas ir it visas zīlēšanas formas: vēršanās pie sātana vai dēmoniem, mirušo garu izsaukšana, kā arī citi paņēmieni, kas it kā «atklāj» nākotni. Horoskopu pētīšana, astroloģija, hiromantija, pazīmju tulkošana un buršana, gaišredzības fenomeni, palīdzības meklēšana pie īpašiem starpniekiem (medijiem). Tajā visā slēpjas vēlme iegūt varu pār laiku, vēstures gaitu un - galu galā - pār cilvēkiem, kā arī centieni sev piesaistīt apslēptos spēkus.» Visas šīs parādības esot pretrunā ar godu un cieņu, ko pavada mīloša bijība, kādu mums pienākas apliecināt vienīgi Dievam. J. Aglonietis ir vairākkārt ticis aicināts svētīt mājas, kuru iemītniekiem šķiet, ka viņus traucē neparastas parādības, taču viņš atgādina, ka ticīgu cilvēku ļaunie gari reti traucējot tik uzkrītošā veidā, kā tas aprakstīts Preiļu pagastā noklausītajā stāstā par Lielajiem Rumpiem.