Aizbraucot ceļojumā un saduroties ar jauno vidi, mūsos bieži izaug asociācijas, tēli un sajūtas, kas no apziņas dzīlēm izvelk sen aizmirstus impulsus un atmiņas, piešķirot pašreizējam brīdim jaunas krāsas, it kā veidojot pavisam jaunas apziņas struktūras, pie kurām, iespējams, nemaz citādi nenonāktu… Kādam rodas vēlme tās piefiksēt, izmantojot sev pieejamos materiālus un prasmes, nu, kaut vai burtnīciņu vai piezīmju lapiņas. Līdzīgi noticis arī mākslinieces Ivetas Laures radošajā pieredzē, kas materializējusies izstādē Reikjavīkas stāsti. Tā skatāma līdz 3. februārim galerijā Māksla XO.
Reikjavīkas stāstu ideja māksliniecei radusies Islandē, pusotru mēnesi dzīvojot un strādājot starptautiskā mākslinieku rezidencē. «Reikjavīkā satiku dažādus cilvēkus, lielākoties māksliniekus. Kopā pavadītais laiks un sarunas mani ļoti iedvesmoja un neatstāja manas domas vēl ilgi pēc atgriešanās Latvijā. Radās vēlēšanās iemūžināt šo pieredzi mākslas projektā,» stāsta I. Laure.
Ieceres pamatu veido literārs teksts, kas lasāms īpaši izdotā stāstu burtnīcā. Tas atspoguļo to, ko māksliniece piedzīvojusi un varbūt vienkārši iztēlojusies, notikumus, kas atsaukuši atmiņā sen pagājušus laikus un raisījuši visdažādākās asociāciju virknes, ko gribējies materializēt vizuālās mākslas darbos. Taču, kā uzsver māksliniece, tie nav burtiska stāstu ilustrācija. Objektu un stāstu skaits nesakrīt, arī to tēli brīvi ceļo un viesojas viens otra pasaulē. «Pirmo reizi mūžā bija tā, ka sajutos esam pasaules malā viena - vari apmaldīties, esi maziņš akmentiņš, iekritīsi jūrā, un neviens nepamanīs tavu pazušanu. Bet man tas ļoti patika, jo sajutos pilnīgi brīva!» atklāj māksliniece.
Stāstu burtnīciņa, kas ir viens no izstādes objektiem, palīdz labāk izprast tēlu sistēmas, bet nebūt nav augstprātīga bakstīšana ar pirkstu sejā skatītājam. Ir vērts to izlasīt. «Skatītājs ir drusku tā kā sabaidīts ar laikmetīgo mākslu. Iespējams, pārāk skaļi ir tikuši reklamēti projekti, kas stāv ar muguru pret skatītāju,» uzskata I. Laure.
Izlasot stāstus, kleita ar konfektēm kļūst teju personiski pazīstama, arī krāsainie briedīši atklājas kā padomju laiku fetiša simboli, kas rotāja volgas motora pārsegu. «Šķietami nejaušās sarunas pārslēdzās uz manas bērnības pieredzi par kosmonautu paaudzi, kaut pirmais impulss nenāca no manis, bet amerikāņu meitenes Lorēnas un viņas bērnības - izrādās, Amerikas bērnu rotaļlaukumos bija gluži tādas pašas rotaļu raķetes kā padomju mazuļiem,» atminas I. Laure. Raķetes tēls, kosmonauta foto un mākslinieces bērnudārza grupiņas fotogrāfija iemieso šo aukstā kara paaudzes pieredzi, bet par izstādes tēlu izraisītajām asociācijām var pameditēt savulaik Padomju Savienībā populārās Aleksandras Pahmutovas dziesmas Maigums pavadījumā.