Globālās sasilšanas mitoloģija jau kādu laiciņu liek sarosīties ne tikai vides, bet arī modes aktīvistiem. Kā nekā modei taču jāseko līdzi aktualitātēm un tendencēm. Ja runa ir par otrreizējo pārstrādi audumos, bieži vien rezultāts izpaužas kā izārdīts un atkal sastiķēts lupatu deķis, vēl baisāks nekā hipija - stopētāja kostīms. Taču Ingrīdas Zāberes izstādē apskatāmās kleitas ir reciklētās modes mākslas darbi no pavisam citas operas. Izmantotais izejmateriāls ir dažādi daudzumi vīriešu kreklu. Ar dizaineres roku palīdzību klasiskie apģērba gabali pārvērsti par sievišķīgām mūsdienu Pelnrušķītes balles kleitām ar dažādām odziņām. Krekla elementi tiek pielietoti radošās detaļās; krādziņas kalpo par jostu, manžetes par apkaklēm vai lencēm. Ingrīda iedvesmo rakņāties skapī pa tēva, drauga vai vīra drānām, lai sev uzmeistarotu jaunu tērpu. Varu pačukstēt, ka viena no nākamās pavasara/vasaras sezonas aktualitātēm būs tieši variācijas par kreklu un kleitu. Ar šo tēmu spēlējas tādi grandi kā Marc Jacobs, Thakoon un Jason Wu. Balta kreklu kleita var izskatīties gan piemīlīgi, gan izsmalcināti. Nav grūti iedomāties, ka Ingrīdas baltā kleita šovasar būs kādas stilīgas lēdijas kāzu sapņu kleita. 5 5 5 5 5
Dārgai mūžīgās jaunības kapsulai līdzīgā izstāde ir stāsts par gudro Getliņu princesi un viņas kleitām, kā arī par to, ka Latvijā var nebūt tik gudra prinča, kas viņu gribēs precēt. Ingrīda Zābere ir viena no tām ārkārtīgi smalkajām māksliniecēm, kas ar savu pieskārienu varētu padarīt skaistāku visu pasauli, tāpēc arī izstādes kritikā gribētos izmantot vienkāršu skaistuma jēdzienu. Kleitas ir skaistas, smalki drapētas, elegantās pustoņu pārejās kombinētas un perfekti uz podestiem izkārtotas. Nav aizmirsts arī par tematisko interešu grupu seksualitāti, dažiem modeļiem uzvelkot žagaru apakšsvārkus. Seksīgi un skaisti, un galīgi nemaz nav tik svarīgi, ka kleitas ir šūtas no veciem krekliem, jo ekošiks jau ir kļuvis par komercšiku un ogļskābās gāzes izmešu daudzumu būtiski nesamazina. Svarīgāk ir, vai par šuvēju darbu ir samaksāti nodokļi, vai darbnīcā bija gana daudz dabīgās gaismas un svaiga gaisa. Vērtējumam vienu ābolīti atņem nevajadzīgi garais un «so 1995» teksts uz sienas. Izstāde ir labāka par to. Latvijā kuratoriem beidzot jāiemācās rakstīt vienkāršā, inteliģentā un mūsdienīgā valodā, turklāt apmēram sešas reizes īsāk, mērķtiecīgi svītrojot vārdu «konceptuāli».