No 3. februāra līdz pat 8. augustam Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā Rīgā apskatāma izstāde Baltā un melnā. Dubultportrets Baltā un melnā, kurš tapis 1925. gadā, ir izcils Latvijas klasiskā modernisma glezniecības piemērs, kas ieņem īpašu vietu Aleksandras Beļcovas daiļradē. Šis mākslas darbs izraisa interesi gan skatītāju, gan pētnieku vidū, slēpjot sevī intriģējošu un dramatisku stāstu par attēlotās modeles - Aleksandras Beļcovas tuvās draudzenes Austras Ozoliņas-Krauzes māsas Birutas Ozoliņas - likteni. Izstāde palīdzēs šo noslēpumu atklāt.
Izstādes kuratore Nataļja Jevsejeva stāsta: «Pētot Beļcovas daiļradi, interesējos arī par šo darbu, kam ir liela nozīme mākslinieces daiļradē un būtiska vieta arī latviešu modernismā. Arī Tatjana Suta, Beļcovas meita, savās atmiņās apraksta šo gleznu un ar to saistītās atmiņas par tā laika Rīgas mākslinieku sabiedrības dzīvi.» Muzejā N. Jevsejeva atradusi arī A. Beļcovas saraksti ar gleznā attēloto Ozoliņu un secinājusi - neviens daiļliteratūrā aprakstītu peripetiju stāsts nevar izkonkurēt dzīves notikumus!
Laikā, kad tapa portrets, Biruta Ozoliņa kopā ar pirmo vīru, itāļu diplomātu Amadori, kurš bija daudz vecāks par sievu, dzīvoja Taizemē. Tomēr viņa ar savu mazo dēlu Pepīno regulāri apciemoja radus un draugus Latvijā. Bērnam parasti tika ņemta līdzi arī aukle - tumšādaina taju meitene. Tieši vienā no tādām viesošanās reizēm Birutu un dēla aukli portretēja A. Beļcova. Dzīvojot Taizemē, tolaik sauktā par Siāmu, Ozoliņa sūtīja reportāžas Latvijas dzeltenajai presei, aprakstot galma dzīvi, mākslinieku un diplomātu vidi. Arī pati bija preses zvaigzne, kuras dzīvei ar interesi sekoja tā laika mediji. Ar gleznas Baltā un melnā starpniecību muzejā izveidota ekspozīcija, kurā ir gan mākslinieces sarakste, gan preses publikācijas un rodama sasaiste ar citiem darbiem. «A. Beļcovai ir glezna, kurā portretēts kāds tenisists. Mākslas vēsturnieki daudz sprieduši, kā tapa šis darbs, jo teniss nebija populāra gleznotāju tēma. Vai gleznā redzama pati Beļcova? Izpētot Beļcovas un Ozoliņas saraksti, atklājās, ka Birutas otrais vīrs bijis liels tenisa fans. Lūk, no turienes arī iedvesma gleznai!» atklāj N. Jevsejeva.
Viena mākslas darba izstādes formāts vienmēr ir izaicinājums muzejam, taču šajā gadījumā risks ir attaisnojies. Nelielā ekspozīcija piedāvā gleznas traktējumu mākslas vēsturnieku skatījumā. «Arī praktisku apsvērumu dēļ patlaban ir īstais brīdis šādas izstādes organizēšanai. Nacionālais mākslas muzejs, kur šī glezna vienmēr bijusi pastāvīgās ekspozīcijas sastāvdaļa, ir rekonstrukcijā, līdz ar to darbs mums ir pieejams, turklāt muzeja formāts ļauj maksimālu uzmanību veltīt vienam darbam un izcelt ar to saistītos stāstus, dokumentus, fotogrāfijas,» piebilst N. Jevsejeva.