Artūrs Strēlnieks basketbolists
Pirmajā puslaikā neskrējām un necīnījāmies par simts procentiem. Aizsardzībā kā komanda vienkārši izgāzāmies. No tā jau arī sākās visas neveiksmes, jo pēc vājas aizsardzības ir grūti nospēlēt uzbrukumā, un uzreiz pēc tam viņi mūs sodīja ar viegliem punktiem ātros pretuzbrukumos. Tiklīdz sākām cīnīties visi pieci aizsardzībā, arī viņiem vairs tik viegli negāja.
Iznākumu izšķīra komandas spēle aizsardzībā?
Es uzskatu, ka basketbols sākas aizsardzībā. Ja tur labi nospēlējam, tad arī uzbrukums mums izdodas. Esam jauna komanda, mums ir jāskrien, jāpierāda sevi, lai radītu iespējas.
Kāpēc neizdevās? Vai nerealizējāt spēles plānu?
Varbūt visi nebija gatavi cīņai. Grūti pateikt. Iespējams, kāds no izlases kandidātiem pārdega, jo uz pretējā soliņa bija valstsvienības treneris. Plāns, kā ar viņiem cīnīties, bija, taču no tā neko neizpildījām. Īpaši jau pirmajā puslaikā.
Vai arī pašam bija papildu motivācija beidzot nokļūt izlases trenera blociņā?
Ai [gari novelk]. Man galvenais, lai komanda uzvar. Pēc tam viss pārējais pats nāks.
Kāda noskaņa bija puslaikā?
Visiem, bez šaubām, galvas bija lejā. Treneris sapurināja. Teica, ka jāiet un jācīnās katrā epizodē. Tā nevar spēlēt, kā to darījām pirmajā puslaikā.
Vairākkārt tikāt līdz piecpa-dsmit punktu deficītam. Vai iekšēji parādījās sajūta, ka varat tomēr izglābties?
Pret Eirolīgas komandu tas nav tik vienkārši. Puslaikā divdesmit četru punktu deficīts, tas ir ļoti daudz. Protams, cīnījāmies un darījām, ko varējām. Treneris arī deva iespēju otrajā puslaikā uzspēlēt tiem, kas šādā līmenī pie teikšanas tiek mazāk. Nedomāju, ka tā starpība ir tik liela meistarībā.
Vai priekšā esošās izbraukuma spēles palīdzēs izvēdināt galvu un uzlabot cīņassparu?
Nav lielas starpības, spēlējam mājās vai izbraukumā. Mūsu komandai katrā spēlē katram spēlētājam sevi ir jāpierāda. Jācīnās. Bez cīņas par katru bumbu, par katru laukuma centimetru neko neuzvarēsim.