Man kā rektoram diez vai ir pareizi ieņemt kādu pozīciju, līdz LU Ētikas komisija būs noformulējusi savu lēmumu. Bet man nešķiet, ka tā puse, ko jūs nosaucāt par dumpīgajiem studentiem, darītu kaut ko sliktu.
Un pasniedzēji?
Nedomāju, ka šeit ir tikai divas puses, jo vēl vakar man bija saruna ar divām studentu grupām, kuriem katrai ir savs viedoklis par to, kas pašlaik notiek fakultātē. Ja mēs uz šo jautājumu skatāmies plašāk, šī ir diskusija par studiju kvalitāti. Tieši tās sabiedrībā un augstskolās pēdējā laikā ir nedaudz pietrūcis. Man šķiet, ka šī (studenta publiski paustā kritika - red.) ir dialoga viena daļa. Tā varbūt ir parādījusies ar gana skaļu pieteikumu un zināmu jaunības maksimālismu, bet - patiesībā tas ir skaisti, ka jauniešiem ir šis maksimālisms. Tādas aktīvas pilsoniskas pozīcijas Latvijas sabiedrībai kopumā pietrūkst.
Šeit problēma bija tā, ka jaunieši vispirms vērsās publiskajā telpā, nevis pie pasniedzējiem.
Tas varētu būt LU iekšējās kārtības noteikumu pārkāpums. Būtu normāli, ja vispirms šīs bažas tiktu paustas dekānam, LU vadībai un attiecīgajos līmeņos šis jautājums tiktu risināts. Bet, no otras puses, cik zinu, nebija tā, ka jaunieši atnāca ar vēstuli pie jums vai kāda cita medija un teica - redziet, te ir mūsu vēstule, vai jūs nevarētu to publicēt. (..) Tajā, ka tas notika tā, kā notika, es nesaskatu milzīgu traģēdiju. Man ir sajūta, ka Latvijā studenti ir bijuši daudz remdenāki nekā vidējā Rietumeiropas universitātē. Divi konkrēti piemēri no manas pieredzes. Leipcigas universitātei pirms dažām nedēļām bija 600 gadu jubileja, kurā man bija tas gods piedalīties. Smalkā jubilejas pasākumā, kur bija klāt Vācijas federālais prezidents, bija oficiālās runas no valdības un tad tribīnē kāpa studenti T kreklos un stāstīja, cik slikta ir universitāte, cik slikta ir tās vadība. Tas Vācijā netika uztverts kā traģēdija. Otrs pasākums bija pirms dažiem mēnešiem Eiropas Universitāšu asociācijas rektoru sanāksmē, kur bija studenti, kas protestēja pret globalizāciju. Rektorus uz sanāksmi eskortēja bruņumašīnās ar restotiem logiem. Kad bijām nonākuši pie universitātes, izrādījās, ka daži studenti ar alpīnisma aprīkojumu bija spējuši nolaisties no jumta un diskutēja ar rektoriem. Un atkal nevienam neradās sajūta, ka ir kāda milzīga problēma un ka vajadzētu studentus izslēgt. Šeit neviens nav laidies ar alpīnisma striķiem no universitātes jumta, ir bijusi gana kategoriska studentu pozīcija noteiktos jautājumos.
Filozofijas pasniedzēju rosinājumu vienu no studentiem izslēgt daudzi tulko kā represijas pret cilvēku, kas ir publiski paudis kritiku. Vai pasniedzēji ar šo lēmumu sev nav kaitējuši vairāk nekā Gojko Mitičs?
Šeit no abām pusēm ir bijušas gana radikālas un ne līdz galam izsvērtas pozīcijas. No studentiem tas ir sagaidāmi, jo tie ir jauni cilvēki ar savu principiālo un brīžiem vien dzīves pieredzes trūkuma dēļ arī ļoti radikālo pozīciju. Tas, ka šāda pozīcija ir no pasniedzējiem, man brīžiem šķiet vairāk bažas radoši nekā studentu pozīcija.
Kādas var būt sekas?
Šeit ir divas daļas - viena daļa ir apvainojums plaģiātismā un otra daļa ir studiju kvalitāte. Kas attiecas uz plaģiātismu, jautājums ne pirmo reizi ir pacelts. Uzskatu, ka šeit ir jādarbojas profesionāļiem, es esmu uzrakstījis iesniegumu LU Ētikas komisijai, lai viņi to izskata pēc būtības. Es paredzu, ka jautājums nebūs viegli analizējams. Tulkojuma gadījumā, sevišķi, ja tulkojums ir no vācu valodas, kas ir strukturāli, gramatiski ļoti līdzīga latviešu valodai, ir jautājums, kurā brīdī mēs konstatējam plaģiātismu, salīdzinot divus tulkojumus. Tajā pašā laikā esmu runājis ar profesionāļiem tulkošanas teorijā, kuri saka, ka iespējami gana precīzi formulējami kritēriji, lai arī tulkojuma gadījumā varētu pateikt, kad tas ir oriģināls un kad tikai iepriekšējā tulkojuma redakcija.
Dienu sasniegušas norādes arī par citiem gadījumiem, kad pasniedzēji, piemēram, akadēmiskajos rakstos pārpublicējuši studenta darbu vai konferencē nolasījuši studenta pētījumu. Vai plaģiātisms pasniedzēju darbos ir kopēja LU problēma?
Es nedomāju, ka tā ir kopēja aina LU pasniedzēju vidū. Ja ir kādi konkrēti fakti, protams, tie ir jāanalizē. Manā rīcībā šādas informācijas nav. (..) Ideālā variantā pētniecība notiek, profesoram strādājot kopā ar studentiem un, protams, viņiem kopīgi pieder autortiesības uz jauno darbu.
Aktuāla problēma ir arī plaģiātisms studentu darbos. Ko LU ir darījusi, lai to risinātu?
Ir speciālas elektroniskās sistēmas, sevišķi sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kur zinātnes specifikas dēļ plaģiātisma iespēja ir lielāka. Tur darbi tiek maksimāli testēti ar tehniskiem līdzekļiem, vai tie nesakrīt ar kādiem agrākiem [LU aizstāvētiem] darbiem vai kādiem, kas sastopami internetā. Otrkārt, tā ir pasniedzēja atbildība - ja vadu kāda studenta kvalifikācijas darbu, tā ir mana atbildība kontrolēt, vai tās ir studenta oriģinālas domas. (..) Šeit ir problēmas otra puse - ar kādu attieksmi nākam studēt uz augstskolu. Ja atnāku ar vēlmi studēt, mānīties nav izdevīgi.
Ja gribu tikai papīru zaļos vāciņos?
Ja mēs esam atnākuši studēt tikai papīra dēļ, mēs varam stāvēt uz galvas, studiju kvalitāte būs zema. Pieredze saka - neviens formāls noteikums neļaus mums izvairīties no tā, ka tiks aizstāvēti slikti darbi vai par profesoriem ievēlēti cilvēki, kuri citā pasaules vietā netiktu ievēlēti. Problēmas šeit ir abās pusēs (studentos un pasniedzējos - red.) - ko mēs saprotam ar kvalitatīvu izglītību, ko mēs gribam LU darīt, cik pasniedzēji tiešām ir ieinteresēti savā priekšmetā un spēj būt labi profesori un vienlaikus starptautiski atzīti pētnieki, kādus kolēģus mēs esam gatavi ievēlēt par profesoriem un kādus neesam.
Nosaucāt skaistas lietas, bet - kā to panākt?
Tas prasa izmaiņas iekšienē, un tas ir lēns darbs. Pirmkārt, jābūt precīziem kritērijiem, kā vērtēt pasniedzējus. Piemēram, kādiem kritērijiem pasniedzējam jāatbilst attiecībā uz starptautiskām publikācijām, kādu studentu novērtējumu pasniedzējam būtu jāspēj sasniegt. Svarīgi, lai studentu vērtējums nebūtu tikai fakultātes iekšēja lieta, kad pat studenti bieži vien nezina, kāds ir kopējais mācībspēku vērtējums. Nedomāju, ka tam vajadzētu ietekmēt pasniedzēju algu, pats fakts, ka informācija ir publiski pieejama, daudz ko mainītu. LU vajadzētu piesaistīt aizvien vairāk jaunu pasniedzēju, kas ieguvuši izglītību ne tikai Latvijā, bet to papildinājuši ārzemēs, kur korporatīvā kultūra ir atbilstošāka mūsdienu universitātei. Bet otra daļa ir studējošie - lai viņi nebūtu gatavi samierināties ar neatbilstošu kvalitāti. Pieredzes apmaiņa ir viens no iemesliem, kāpēc gribētu, lai pieaugtu ārzemju studentu skaits LU.
Kāpēc viņu ir tik maz? Vai tiešām vaina ir tikai valodas barjerā?
Droši vien nekas nav tikai melns vai balts, bet es domāju, ka valoda ir pietiekami nopietna barjera gan ārzemju mācībspēku, gan studentu piesaistīšanai Latvijā. Mēs, protams, varam lasīt lekcijas ārzemju studentiem angļu valodā. Bet vidējā Eiropas universitātē vienā un tajā pašā auditorijā var sēdēt vietējie studenti, ārzemju studenti un viņiem lekcijas tiek lasītas angļu valodā. Latvijā tas pašlaik nebūs atbilstoši likumam, tāpēc, lai es varētu piesaistīt ārzemju studentus, man vajag, lai viņu skaits būtu kaut kāda kritiskā masa. Finansiāli ir grūti nodrošināt mācību procesu, ja lekcijas angļu valodā klausās pieci vai septiņi studenti. Pašlaik likums padara neiespējamu ārzemju profesoru piesaistīšanu, jo, lai mēs ievēlētu profesoru pastāvīgā amatā LU, viņam vispirms ir jāiztur valodas pārbaudījums augstākajā līmenī. Saprotu mūsu centienus nosargāt latviešu valodu, bet kaut kur ir robeža, kad mēs sevi nolemjam provinciālismam un traucējam savu attīstību.
Savulaik visskaļāk izteicāties par reformu nepieciešamību augstākās izglītības sistēmā. Kad darba grupa ir beigusi strādāt, vai, jūsuprāt, dziļas strukturālas reformas augstākajā izglītībā ir iespējamas?
Domāju, ka ir. Darba grupa ir beigusi darbu, bet ministrijai ir uzdots izstrādāt plānu. Tas pašreiz nultajā variantā ir iesniegts gan Rektoru padomē, gan Stratēģiskās analīzes komisijā (SAK). Manuprāt, plāns pašlaik nav apmierinošs - tas ir milzīgs saraksts ar to, kas augstākajā izglītībā būs neatkarīgi no tā, vai notiek reformas. Ceru, ka tas līdz iesniegšanai Ministru kabinetā vēl tiks konkretizēts. Prezidents ir izrādījis lielu interesi par plānu un uzdevis SAK aktīvi iesaistīties šajā procesā. (..) Jautājums nav par augstskolu skaitu, bet par kvalitāti. Ja ir nepieciešama resursu koncentrācija un man šķiet, ka ir nepieciešama, jautājums, kā mēs to darām - optimizējot augstskolu skaitu, programmu skaitu, tas nozīmē izslēgt programmu dublēšanos.
Kas būtu jādara?
Jāsper visi šie soļi. Tas nenozīmē, kā man tiek piešūts, ka Auziņš grib vienu universitāti Latvijā un pārējās slēgt. Modeļi var būt dažādi, bet augstskolu skaits Latvijā acīmredzot ir par lielu, gan demogrāfisku iemeslu dēļ, gan finanšu resursu dēļ, gan īpaši akadēmiskā personāla resursu dēļ. Jo vidējā Eiropas universitātē, kas ir tāda izmēra kā LU, ir ap 4000 akadēmiskā personāla, Latvijā kopumā - ap 6000. Nesaku, ka mums vajadzētu tikai pusotru universitāti, bet tas, ka augstskolu optimizācija ir vajadzīga, ir viennozīmīgi. Otrkārt, akadēmiskā personāla nepietiek, lai varētu nodrošināt vairāk nekā 10 programmu dažādās augstskolās.
Vēl pērn LU administratīvais direktors nopelnījis 35 tūkstošus latu, LU direktors 2008. gadā - 47 tūkstošus. Vai LU administrācija pietiekami savilkusi jostas?
Ir pieejami Fontes dati par darba samaksu Rīgas darba tirgū. Darba samaksa LU ir vidēji tāda, kā Latvijas augstskolās kopumā, un par apmēram 50% zemāka nekā brīvajā darba tirgū Rīgā. Jūsu minētie darbinieki, ņemot vērā viņu atbildību, pakļautībā esošu cilvēku skaitu, pēc manas sapratnes nav pārmaksāti. Tas, ka mēs gribam salīdzināt ar darba samaksu valsts pārvaldē… Paudīšu nepopulāru pozīciju, bet domāju - kad sakām, ka valsts ierēdņi ir mazkvalificēti, slikti strādā, bet ieraugām, ka pēc darba samaksas noteikumiem valsts ierēdnis ir par 50% mazāk apmaksāts nekā tikpat atbildīgu darbu darošs cilvēks Rīgas darba tirgū, ir skaidrs, ka valsts pārvaldei nebūs profesionālu darbinieku. Ja gribam panākt to pašu ar augstskolām, iebrauksim purvā. Jāsaprot, ka LU apmēram 25% budžeta ir valsts nauda, jo LU ar dažādiem projektiem un arī studiju maksām nopelna lielāko daļu sava budžeta pati.
Bet, ja administrācija vairāk pievilktu jostas, vairāk naudas arī paliktu studiju procesam.
Taisnība. Jautājums - vai studiju procesam ir nepietiekami daudz naudas? Ja mēs apskatīsimies Sociālo zinātņu fakultāti - daži tās profesori ir LU labāk apmaksāto darbinieku vidū. Man šķiet, ka būtu slikti, ja LU būtu daļa darbinieku, kas būtu apmaksāti ļoti labi, un daļa darbinieku, kas būtu apmaksāti ļoti slikti. Darba samaksa LU, manuprāt, ir vairāk vai mazāk godīga.