Tās tiek uzskatītas par vienu no būtiskākajiem apdraudējumiem bioloģiskajai daudzveidībai. Izzust var vietējās sugas, jo nereti svešzemju dzīvnieki un augi jūtas tik labi, ka savairojas lielā skaitā, šādi izspiežot no dzīvesvietām iepriekšējos iemītniekus, kā arī radot tiem konkurenci par barības resursiem. Līdz šim Latvijā invazīvo svešzemju sugu izplatība un to ietekme uz bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem pētīta ļoti maz, taču tagad pieņemts lēmums izstrādāt īpašu monitoringa programmu.
Pagaidām tikai viens
Viens no iemesliem, kāpēc tieši tagad sākts domāt par invazīvo svešzemju sugu monitoringu, ir Eiropas Savienības (ES) pieņemtā regula. Tā nosaka, ka visām dalībvalstīm, tajā skaitā Latvijai, ir jāveic pasākumi, lai nepieļautu invazīvu svešzemju sugu izplatību. Tas nozīmē, ka ir jāapzina, kā šīs sugas nokļūst jaunajās teritorijās un vairojas, kā arī jāveido uzraudzības sistēmas un jāparedz to apkarošanas pasākumi. Taču tēmas aktualitāti nenosaka tikai ES regula. Kā Dabas Dienai skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta Monitoringa un plānojumu nodaļas vadītāja Evija Lakotko, līdz šim Latvijā invazīvās svešzemju sugas pētītas ļoti maz. Ir atsevišķi pārrobežu projekti un disertācijas Daugavpils Universitātē (DU), taču tas arī viss. Tāpat šobrīd nevar runāt arī par konkrētu invazīvo sugu skaitu. Latvijā pagaidām oficiāli par invazīvo sugu ir atzīts tikai Sosnovska latvānis. Taču teorētiski desmitos ir mērāmas tās sugas, kas potenciāli varētu tikt atzītas par invazīvām, bet vēl simtiem ir tādu, kas nākotnē varētu izrādīt invazīvu sugu pazīmes, stāsta E. Lakotko.
Negodīga konkurence
Lai gan pagaidām lielā mērā par invazīvajām sugām var runāt teorētiskā līmenī, jau tagad, apsaimniekojot noteiktus biotopus, iedzīvotāji un eksperti redz, kā viena noteikta augu suga nomāc kādu citu vai pat iznīcina visu biotopu. Spilgts piemērs tam ir jau minētais latvānis. Kā atzīmē E. Lakotko, pēc būtības invazīvās svešzemju sugas visas ir ar negatīvu un kaitīgu ietekmi uz vietējām sugām. Savas agresīvās uzvedības, noturības pret dažādiem apstākļiem dēļ tās iesaistās «negodīgā konkurencē» ar vietējām sugām par vietu un barību. Turklāt šajā cīņā visbiežāk vietējās sugas zaudē. Tādējādi mazinās vai pat pilnībā tiek iznīcināta mūsu apstākļiem raksturīgā bioloģiskā daudzveidība. Turklāt svešinieki var ienest slimības, kas nav raksturīgas mūsu apstākļiem, min speciāliste.
Runājot jau par konkrētiem invazīvo sugu piemēriem, E. Lakotko nosauc puķu sprigani. Tas ir košs, nezinātājam skaists zieds. Taču agresīvs, un vietās, kur tas aug, ar laiku pazūd citi augi. Līdzīgi ir ar Kanādas zeltgalvīti, krokaino rozi. Nesen presē izskanējusi ziņa, ka Latvijā nomedīts zeltainais šakālis. Arī šis dzīvnieks nav mūsu valstij raksturīgs. Taču, mainoties klimatiskajiem apstākļiem, tas meklē barības ieguves vietas citur. Savukārt Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns stāsta - invazīvā ošlapu kļava izplatījusies baisos apmēros, spēcīgi izmainot dabiskos biotopus, vārpainā korinte, kas vietām zem priedēm izveidojusi tādus biezokņus, ka nav iespējams iziet cauri un arī apakšā vairs nekas neaug. Lai gan E. Lakotko min, ka par labu invazīvo svešzemju sugu ietekmi runāt ir grūti, A. Svilāns norāda arī uz pozitīviem piemēriem. Viens no tiem - saldie ķirši Kurzemē. Tie ļaunumu nav nodarījuši un kalpo kā barības bāze vietējām putnu sugām. Cits piemērs ir parastā kalme, ko bieži izmanto tautas medicīnā.
Cilvēku dēļ
Tas, cik invazīvo sugu Latvijā ir un vēl būs, lielā mērā gan atkarīgs tieši no cilvēku rīcības. Piemēram, zvēraudzētavās audzētā Amerikas ūdele, nokļūstot dabā, sekmīgi iedzīvojusies, vairojusies un nu par barību konkurē ar Latvijai raksturīgo Eiropas ūdeli. Lielupes grīvā ir novērots Ķīnas cimdiņkrabis, kas ne pavisam nav raksturīgs Latvijas apstākļiem. Acīmredzot kādu iemeslu dēļ tas ir nokļuvis mūsu teritorijā un adaptējies. Līdzīgi ir ar pelēko vāveri, jenotu u. c. Tiekot dabā, šie dzīvnieki ir acīmredzami dzīvelīgi, agresīvi un noturīgi pret konkrētām slimībām, līdz ar to arī spēj adaptēties sekmīgi un apdraud vietējās sugas. Bet augu sporas un sēklas bieži vien pie mums ierodas ar vilcienu vai autotransportu. Piemēram, daudzviet dzelzceļa infrastruktūras tuvumā vērojama mūsu apstākļiem neraksturīgu augu izplatība. E. Lakotko gan piebilst, ka tie ne vienmēr uzskatāmi par invazīviem.
Daļa dzīvnieku nonāk dabā no mājsaimniecībām. Piemēram, līdztekus purvu bruņurupucim Latvijā novērots sarkanausu bruņurupucis. Zooloģiskā dārza informācijas dienesta pārstāvis Māris Lielkalns stāsta, ka bieži vien sarkanausu bruņurupuci cilvēki palaiž brīvā dabā vai izmet atkritumos, jo vairs nevēlas uzņemties rūpes par iegādāto dzīvnieku. Latvijas apstākļi ir pietiekami labi, lai šī suga te iedzīvotos. Taču rupucis ir plēsējs, veikls gaļēdājs, kas savā aktīvajā periodā medī ūdenī citas radības. Rezultātā viņš šīs teritorijas krietni patukšo. Turklāt šī suga ir daudz agresīvāka un veiklāka nekā Latvijas purva bruņurupucis, un sastapšanās gadījumā mūsējais cīņu zaudēs. Kaitējumu nodara arī sarkanausu bruņurupuču «līdzbraucēji» - dažādi iekšēji un ārēji parazīti, kas pēc tam nonāk dabā un apdraud citas sugas. Sekas var būt neprognozējamas! Lai gan reti kurš šos bruņurupučus ir redzējis brīvā dabā, M. Lielkalns apgalvo, ka tie biežāk sastopami ir tur, kur koncentrējas cilvēki, piemēram, Rīgā un tās apkārtnē. Spilgts piemērs esot Māras dīķis un Mārupīte. Taču šie bruņurupuči atrasti arī Vidzemes jūrmalā, Latgales dīķos un citur.
Zinātnieki pētīs
DAP invazīvo svešzemju sugu monitoringu programmas izstrādi uzticējusi DU. Darbs būs jāpaveic šī un nākamā gada laikā. Atkarībā no rezultātiem tiks lemts par turpmāko rīcību. DU rektors profesors Arvīds Barševskis stāsta, ka uzmanība šīm sugām pievērsta jau agrāk, taču ne regulāri un sistemātiski. Taču zinātniekiem ir jāseko, kā šīs sugas izplatās, mainās to skaits, radītā ietekme un citi aspekti. Dokumenta izstrādes gaitā tiks ņemtas vērā jau notiekošās monitoringa programmas, kuru ietvaros jau ievākti dati par invazīvo sugu izplatību Latvijā. Tiks noteikts, kuras esošās vai potenciāli invazīvās sugas jāmonitorē, lai savlaicīgi varētu uzsākt to ierobežošanas pasākumus. Rezumējot - ieguvums būs informācija par invazīvo svešzemju sugu izplatību. Turklāt būs arī pamats, lai paplašinātu sarakstu un veiktu invazīvo sugu apkarošanas pasākumus.
Kā Dabas Dienai skaidroja DU Dzīvības zinātņu un tehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Maksims Balalaikins, programma tiks izstrādāta, ņemot vērā kaimiņvalstu un Eiropas līmeņa pieredzi, tomēr situācija Latvijā ir nedaudz atšķirīga, tāpēc informācija un metodes jāpielāgo Latvijas teritorijai. Šogad plānots izstrādāt monitoringa metodiku, apzināt visas sugas, kas jāiekļauj monitoringā, bet nākamgad paredzēts jau uzsākt aprobāciju - iet laukā, iegūt datus un gada beigās tos analizēt.
Vienkārši izravēt nevar
Ko darīt tad, kad tiks secināts, ka kādu augu vai dzīvnieku izplatība būtu jāierobežo, pagaidām nav zināms. Zinātnieki domā, ka augiem visefektīvākā ir iznīcināšana, jo visbiežāk to izplatību ierobežot ir sarežģīti. Savukārt attiecībā uz dzīvniekiem piemērojamās metodes varētu būt medīšana, izķeršana vai pārvešana uz teritorijām, kur kādu iemeslu dēļ šie dzīvnieki neiedzīvojas, bet tiem tur būtu jādzīvo. Pie konkrētiem risinājumiem, kā tikt galā, piemēram, ar ošlapu kļavu, A. Svilāns min izvairīšanos to stādīt savos dārzos - tikai ar izciršanu nepietiktu. To pierāda arī latvāņu gadījums - zemē paliek sēklas vai saknes, kas var dot atvases. Cīņai jābūt pastāvīgai vairāku gadu garumā, pat ja daudzos gadījumos tas ir ļoti sarežģīti. Bet, ja nerīkosimies savlaicīgi, tā var kļūt par neiespējamo misiju, atzīmē Svilāns.