Svētki aizvadīti, savukārt valsts augstāko amatpersonu runas - cik nu tās vispār tiek uzklausītas - vērtē vien politologi, jo, kā smejies, darbs tāds. Tomēr Saeimas spīkeres 18. novembra uzrunā Saeimai bija kāds būtisks akcents. «Ir jāattīrās no okupācijas sārņiem arī mūsu apziņā, domāšanā, pasaules uztverē. Valstij jārada iespēja atvieglot sirdsapziņu un nokārtot rēķinus ar pagātni tiem, kuri vēlas to izdarīt. Šis solis nevar būt novēlots.» Tieši tā.
Jo pretējā gadījumā mums par Satversmes šogad pieņemto preambulu («Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem...») pamācošā tonī atgādina tie, kuri veidojuši veiksmīgu karjeru komunistiskajā partijā. Partijā, kas nav nodalāma no Latvijas valsts sagraušanas un ilgajiem okupācijas gadiem.
Mums iegājies salīdzināt komunistisko režīmu ar nacistisko. Vai jūs varat iedomāties personāžus, kas ieņēmuši atbildīgus posteņus Hitlera Vācijā, baudījuši no tiem izrietošos labumus, 15-20 gadu pēc šī totalitārā režīma izzušanas visgudri pamācot līdzcilvēkus par demokrātijas vērtībām? It kā grūti, tomēr Latvijā tieši tā notiek.
Atrodoties kompartijā, viņi esot varējuši vairāk palīdzēt Latvijai nekā paliekot malā. Jā, tas esot bijis kompromiss, bet noderīgs. Šo tēzi nācies dzirdēt. Meli. Tieši kā šī sadarbošanās ar okupācijas režīmu mazināja imigrāciju no PSRS, palīdzēja latviešu valodai utt.? Nekā. «Bet daudzi iestājās.» - «Citu iespēju jau aktīviem cilvēkiem nebija.» Nu labi, labi - bet vismaz nelieniet augstās tribīnēs daudzināt Latviju, kuru pietiekami ilgā savas dzīves periodā esat nodevuši. Ne tikai domās (diez vai daudz bija tādu okupācijas gados, kuri patiešām ticēja neatkarības atgūšanai, un to var saprast), bet ļoti konkrētos darbos. Nav «labo» un «slikto» komunistu, tāpat kā nav «labo» vai «slikto» nacistu (jau izklausās vien absurdi, vai ne?).
Var teikt, ka tiem, kuri dzimuši pagājušā gadsimta septiņdesmitajos (autora gadījums) vai astoņdesmitajos gados, viegli spriest. Taisnība. Tāpēc runa nav par publisku kaunināšanu, aizliegumiem ieņemt amatus. Runa ir par, citējot Mūrnieci, dvēseles atvieglošanu - piemēram, paskaidrojot savu motivāciju, aktīvi darbojoties struktūrā, kas iznīcināja šodien ik vārda galā piesaukto Latvijas Republiku. Runa ir par elementāru atvainošanos, savas kļūdas atzīšanu (tā, starp citu, ir pieredzēta prakse citās zemēs). Vismaz tajā bijušo LKP biedru sadaļā, kas šodien ieņem vadošus amatus LR.
Ja tādas nav, atliek secināt, ka mūsu elitē joprojām ir pa pilnam paštaisnu liekuļu. Kuri vajadzības (viņiem) gadījumā ne tikai savu retoriku, bet arī reālo darbību mainīs par 180 grādiem.