Jau piektdienas pēcpusdienā neilgi pirms ziņas par prezidenta Hosnī Mubaraka atkāpšanos Kairas ielās bija vairāki miljoni cilvēku, bet vēlāk jau pēc paša vēsturiskā paziņojuma pilsēta vienkārši atgādināja milzu svinības. Veidojās sastrēgumi, un neviens par to neuztraucās. Tāda sajūsma Kairā nebija sen pieredzēta. Jaunieši vicināja karogus, skandēja saukļus, dejoja. Pār Nīlas tiltiem vairs nebija iespējams pārbraukt ar mašīnu, bet uz diviem armijas tankiem priecīgi lēkāja ap pussimt cilvēku. Saprotams, ka vēl formāli spēkā esošo komandanta stundu bija atcēluši paši notikumi.
Desmit dienu laikā kopš ierašanās redzēju, kā pilsēta pārvēršas līdz nepazīšanai. No naida pārņemtu pašaizsardzības grupu kontrolētas teritorijas tā atkal sāka atgādināt veco, burvīgo austrumu pilsētu. Un, lai gan ceļotāji un atpūtnieki tagad vēlas dzirdēt par papildu drošības garantijām, var droši teikt - šobrīd ir izdevīgs brīdis ceļojumam uz Ēģipti - dažādu pakalpojumu cenas ir ievērojami nokritušās. Turklāt nevajagot bažīties par situācijas pasliktināšanos, mani centās pārliecināt daudzi ēģiptieši. Viņi stāstīja, ka Ēģiptes sabiedrība esot pietiekami apzinīga, lai neļautu sevi pavedināt uz nopietnām savstarpēja naida izpausmēm. Arī no Musulmaņu brālības, par ko ar bažām runā Rietumos un Izraēlā, nevajagot baidīties. Bez radikālu uzskatu piekritējiem ne mazāk esot arī liberāli orientētu musulmaņu. Tas esot viens no galvenajiem iemesliem, kas ļauj cerēt uz Ēģiptes spējām izvairīties no kritiskas konfrontācijas.
Pēc tūrisma nozarē strādājošā advokāta Tamera Farouka domām, tagad līdzīgi daudziem citiem viņš beidzot varēs piedalīties vēlēšanās. Uz iepriekšējām neesot gājis, jo Mubarakam neesot bijis neviena kaut cik nopietna pretinieka. Viens piemērs «vēlēšanu» kārtības absurdam - lai piedalītos vēlēšanās, katram bijis nepieciešams izņemt speciālu atļauju. Acīmredzot šāda kārtība iepriekš valdījušajam režīmam papildus nodrošināja vajadzīgo balsojumu vēlēšanās.