Jebkuri mani stereotipi par arābu valstīm tika strauji izkliedēti, jau ierodoties lidostā. Satikt īstu jordānieti, kura vecāki būtu jordānieši, ir grūti, jo pārsvarā iedzīvotāji ir palestīniešu izcelsmes. (Jordānieši ir beduīnu cilšu pārstāvji, un tik daudz nemaz viņu te nav.) Esmu satikusi daudzus palestīniešus un sīriešus, kuri mājās nav bijuši ilgu laiku. Viņi ar kamolu kaklā un rūgtumu balsī runā par politisko situāciju šajā reģionā.
Nesen biju arheoloģisko izrakumu vietā Um Quais, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Sīrijas un Palestīnas kalniem, kā arī uz ezeru, kas atrodas palestīniešu teritorijā. Liekas tik tuvu, bet patiesībā tālu, jo pāri robežai tikt būtībā ir neiespējami. Tikpat sirreāla ir sajūta, dzirdot gaisā lidmašīnu un domājot - interesanti, tā ir civilā vai kara lidmašīna, kas tuvojas? Jāpiebilst, ka šādas izjūtas ir tikai, atrodoties Sīrijas pierobežas teritorijā pusotras stundas attālumā no Ammānas.
Pirmie iespaidi par Ammānu kā pilsētu - daudz mašīnu, īpaši taksometru, autobusi kursē. Tomēr es joprojām neesmu sapratusi transporta sistēmu, jo autobusi funkcionē kā maršruta taksometri - kad pacel roku, tad piestāj, kad gribi izkāpt, aptur. Maršruti nekur nav rakstīti, katru reizi jāprasa šoferim, kur viņš brauc, turklāt maršruts var mainīties. Protams, galamērķī kaut kad (jeb «kad Dievs atļaus» - kā šeit saka) nonāktu, tikai kad - tas ir diezgan retorisks jautājums. Par taksometriem runājot, pārsvarā neviens šoferītis vēl nav ar mani runājis angliski, izņemot tradicionālo frāzi «Welcome to Jordan», taču tas netraucē ar mani tāpat sarunāties - arābiski. Ar taksometra pasažieru krāpšanu šoferīši neaizraujas, lai gan šad tad gadās novērot vēlmi neieslēgt skaitītāju vai izvadāt pa puspilsētu, lai man vairāk būtu jāmaksā. Taču kopumā taksometri ir uzticams pārvietošanās veids.
Laika izjūta Jordānijā ir līdzīga Vidusjūras temperamentam, kas izpaužas tā, ka lietas tiek risinātas ļoti lēni, bet pie tā vienkārši ir jāpierod. Paātrināt lietu virzību nevar, jau pārbaudīju.
Kafejnīcas ir ietītas ūdenspīpju dūmos. Par smēķēšanu runājot, tā ir atļauta visur - slimnīcā, bankā, birojā, kafejnīcā, iekštelpās, ārtelpās, nepārspīlējot - VISUR!
Arābu alfabētā nav burta «p», līdz ar to sākumā bija grūti saprast, ko nozīmē, piemēram, beoble (people - cilvēki (angļu val.)) un prasīja zināmas pūles nesākt smaidīt katru reizi, izdzirdot tādu neprecizitāti. Vietējie paši par šo valodas īpatnību gan šad tad pasmejas.
Tādi ir mani pirmie iespaidi par šo valsti, kas noteikti ir kolorītāka par Eiropu. Tuksneša un Nāves jūras ielejas izpētīšana vēl priekšā, tāpat kā visas pārējās Jordānijas tūrisma vietas.