Vērtējums: 3 no 5
Britu rakstnieka un žurnālista Maikla Freina reputāciju uz latviešu skatuvēm veidojusi asprātīgā situāciju komēdija par teātra ļaužu ķibelēm Lampu drudzis. Varbūt tāpēc pirmajā mirklī šķiet, ka Kopenhāgenai, kas tematiski sasaucas ar Dirrenmata slavenajiem Fiziķiem, pietrūkst teatralitātes izjūtas. Vairākkārtējās tikšanās starp Nilu Boru un Verneru Heizenbergu, klātesot Bora sievai Margarētai, lugā tiek izspēlētas kā mirušu cilvēku atmiņas par dzīvo pasauli, kurā atšķirības uzskatos par zinātnieka ētiku ietekmē tiklab Otrā pasaules kara gaitu, kā abu fiziķu attiecības. Garumgarajās fizikas jautājumiem veltītajās teksta pasāžās režisore Ilze Olingere saskatījusi iespēju psiholoģisku tuvplānu virknējumiem, kurus pēkšņi pārtrauc šāviens, argentīniešu tango vai spontāns ilgi slāpētu jūtu izvirdums. Regīna Razuma (Margarēta) Annas Heinrihsones retro kleitās izskatās valdzinoša, turpretim abi vīrieši Ģirts Krūmiņš un Gatis Gāga, aizstāvot katrs savu taisnību, cītīgi ecējas. Kaut arī stāstam vajadzētu būt par attiecībām, nevis par fiziku, pirmizrādē bija jūtams, ka aktieriem atomu skaldīšanas, nenoteiktības relācijas principa un citu kodolfiziķu leksikas paraugu atcerēšanās sagādā pārāk lielas grūtības, lai cauri fizikai izlauztos līdz lirikai.
Līga Ulberte
Vērtējums: 3 no 5
Maikla Freina luga un Ilzes Olingeres izrāde ir klasisks intelektuālās dramaturģijas un teātra paraugs. Garos un gudros dialogos, šai gadījumā par fiziku, satiekas divas patiesības, tēze un antitēze, lai skatītājs, spraigi domājot līdzi, nonāktu pats pie saviem secinājumiem par to, kuram tad beigās izrādījās taisnība. Vēsturiski intriģējošo divu fizikas ģēniju - Nila Bora un Valtera Heizenberga - tikšanos savulaik dramatizējis arī latvietis Mārtiņš Zīverts, bet Freina teksts ir interesantāks, jo piedāvā vairākus iespējamos galveno varoņu attiecību scenārijus. Priecē, ka Ģirts Krūmiņš Bora un Gatis Gāga Heizenberga lomā garos, fizikas terminiem piebārstītos tekstus spējuši padarīt par saviem, ko gan - vismaz pirmizrādē - vēl nevarēja teikt par Regīnas Razumas Mēriju. Darbojoties Annas Heinrihsones radītajā mājīgajā interjerā, visiem trim izrādes aktieriem izdodas radīt interesi par saviem varoņiem kā dzīviem, pretrunīgiem cilvēkiem, tomēr izrādes kopiespaids paliek mulsinošs. It kā runa būtu tikai par atomfizikas un Eiropas politiskās vēstures, nevis universālām dzīves patiesībām.
Undīne Adamaite
Vērtējums: 4 no 5
Man patīk šī izrāde, jo «tā liek padomāt par daudzām lietām». Šis naivais teikums no kādreizējās pamatskolas «ārpusklases redzētā» klades labi der. Vai ģeniāls talants nāk no Dieva vai velna? Kā vienam mirstīgam to cienīgi izlietot tik sarežģītā un sātaniskiem kārdinājumiem pilnā gadsimtā kā XX gadsimts? Par zinātni un ētiku, protams. Par kārdinājuma - būt Visuma valdniekam - robežām. Par spīti, cerams - pagaidu, defektam (Regīnas Razumas nevienmērīgā cīņa ar hipersarežģīto tekstu), patīk skatīties un noklausīties cilvēkos, kas pie zupas šķīvja kaismīgi strīdas par atomu dalīšanos un turpina šos strīdus vēl pie tējas, iesaistot lomās istabas priekšmetus un sievu. Publiskā telpa šodien jau nemaz tik bieži nepiedāvā intelektuālus rēbusus, lai nerastos zināma eiforija no tēmas vien. Šķiet, izrādes īstā auditorija būs cilvēki, kurus vilina, pat maz vai neko nesaprotot, tādas grāmatas kā Stīvena Hokinga Visums rieksta čaumalā un Edgara Imanta Siliņa Lielās patiesības meklējumi. T.i., kurus suģestē disputi par fiziku un metafiziku kā poētisks spriegums vai vienkārši - melodija koncertā. Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone un komponists Jēkabs Nīmanis radījuši izrādei retro kinematogrāfisku patinu, kurā Gatim Gāgam (Valters Heizenbergs) un Ģirtam Krūmiņam (Nils Bors) aizkustinoši nodemonstrēt fizikālu likumību - pretējais pievelkas. Un atgrūžas. Lai arī lugā ir izteiktas intelektuālās dramaturģijas iezīmes, tai piemīt arī patīkams impresionisms, kā vienmēr, kad darīšana ar cilvēku atmiņām. Varbūt viss notika tā. Bet varbūt - pavisam citādi.