Ierosinājums nojaukt t. s. Uzvaras pieminekli Pārdaugavā prognozējami izraisījis debates. Dažus no komentāriem apspriest nav vērts, piemēram, Ušakova neaudzinātības kārtējo apliecinājumu (publiski paziņot, ka vismaz 10 000 cilvēku vieta ir zooloģiskajā dārzā starp eksponātiem, maigi sakot, bija lieki). Interesantāka ir pieminekļu jomas ekspertu attieksme, kas būtu īsi formulējama tā: kaut kas jādara ir, bet pieminekļus nojaukt ir slikta tradīcija (t. i., ar ko tādā gadījumā paši atšķiramies no padomju režīma?). Nostāja mazliet liekulīga, jo tad jau vajadzēja atstāt arī pieminekļus Ļeņinam un Stučkam pilsētas centrā. (Neizrunātā patiesība, šķiet, ir tā, ka minētos pieminekļus aizvākt objektīvi bija vieglāk to nelielā - salīdzinoši ar Pārdaugavas pieminekli - izmēra dēļ...) Lai kā arī būtu, jautājums ir, vai t. s. Uzvaras pieminekļa problēma ir risināma tā, lai maksimāli maz dotu ieganstu uz saasinājumu sabiedrībā virzītiem politiķiem un grupām izmantot tēmu saviem savtīgiem mērķiem.
Diemžēl citu valstu pieredze šajos jautājumos maz palīdz. Cik noprotams, «bronzas Aļošas» Tallinā pieredze vairumu neiejūsmina, turklāt atkal jānorāda uz mērogu atšķirību. Savukārt Viļņai zināmā mērā ir paveicies. Piemēram, pieminekli ģenerālim Ivanam Čerņahovskim, kurš vadīja padomju armijas ienākšanu Viļņā 1944. gada 13. jūlijā, ģenerāļa meita drīz pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas pati izveda uz Voroņežu. Savukārt, ja runā par memoriālu Antakalnis kapsētā, tad šī 1984. gadā veidotā memoriāla atrašanās kapsētā, kurā apbedīti gan poļu karavīri, kas krituši 1919.-1920. gadā, gan vācu karavīri, gan ievērojami Lietuvas kultūras darbinieki, akcentus būtiski maina (jāpiemin arī, ka šajā kapsētā godina arī 1991. gada janvārī kritušos Lietuvas brīvības cīnītājus). Piemineklis Pārdaugavā saturiski ir viendabīgāks, kas šajā gadījumā ir problēma.
Lai cik dīvaini tas skan, varbūt noderīgas idejas meklējamas Krievijā, kur kādā jaukā brīdī radās jautājums, ko darīt ar Ļeņina muzeju viņa dzimtajā pilsētā Simbirskā (Uļjanovska). Viegli iedomāties, ka šādu muzeju slēgt neviena vara Krievijā nav gatava, tajā pašā laikā varai jārēķinās, ka biedrs Ļeņins mūsdienu Krievijā vairs neizraisa tikai prieku un lepnumu. Rezultātā nu jau apmēram otro gadu gan vietējās varas, gan dažādu NVO līmenī tiek spriests par iespēju šo Ļeņina muzeju pārveidot par «PSRS muzeju». Uzreiz gan jāsaka, ka ideja, kā viegli iedomāties, atdūrusies pret ļoti dažādiem PSRS vērtējumiem pašā Krievijā. Vieniem tā ir «zelta laikmets», citiem - gulags. Pagaidām uzstādījums ir nenosliekties par labu nevienai no versijām, bet tās izvietot, teiksim, dažādos stāvos. Ir doma «atšķaidīt» Ļeņinu ar PSRS laika sadzīves priekšmetu, artefaktu ekspozīcijām (piemēram, socreālisma galerija u. c.). Īsi sakot, pat mūsdienu Krievijā, kas oficiālajā līmenī neizceļas ar vēlmi kritiski vērtēt savu pagātni, norit meklējumi, kā vienai sabiedrības daļai svarīgus simbolus darīt mazāk konfrontējošus un «plakanus».
Varbūt Pārdaugavas gadījumā risinājums būtu «apaudzēt» pašreizējo konstrukciju ar informāciju (papildu objekti) par šīs Rīgas vietas ārkārtīgi sarežģīto vēsturi - kas tur bija pirms kara, pēc kara, kā šādi pieminekļi padomju laikā ierakstījās oficiālajā propagandā utt.