Aktīvā pieeja dzīvei viņam ļāvusi četros gados no Supernetto kasiera amata nonākt Rimi hipermārketa vadītāja krēslā. Tiesa, sākumā zemo cenu veikals šķitis pēdējā vieta, ko izvēlēties par savu darbavietu, lai gan iepriekš bija pamēģināti arī necilāki darbi.
Atrada laiku arī paballēties
Mārtiņš nāk no Madonas puses un pēc Ošupes pamatskolas paklausīja kaimiņiem, kuri tad jau mācījās Rīgā un deva viņam padomu - tiec prom no laukiem! «Stājos Rīgas Tehniskajā koledžā uz datoriķiem. Tur bija šausmīgs konkurss - bija pieteikušies 150, pieņēma 25. Es paliku aiz strīpas,» Mārtiņš stāsta. Kaut kas tomēr bija jādara, un viņš iestājies Ogres Meža tehnikumā, jo par meža tehnikas mehāniķa profesiju priekšstats jau bija radies, šad tad ejot līdzi tētim mežizstrādes darbos. Mācīšanās koledžā gan bijusi viļņveidīga - vispirms, no laukiem un «mātes ķetnām» vaļā pasprucis, Mārtiņš vairāk ballējies nekā mācījies, tad, kādas pēkšņas apgaismības skarts, sāka saraut visu, kas iekavēts.
4. kursā viņam jau bija 18, viņš meklēja darbu un tādu atrada turpat Ogrē jaunuzceltajā Statoil degvielas uzpildes stacijā. «Bija interesanti. Nezinu, kāpēc, bet sākumā kasē centos tikt vaļā no visas sīknaudas. Vēlāk attapos, ka nav taču, ko pircējiem izdot…» Mārtiņš atceras savus iesācēja gājienus. Pirmais mēnesis, kas aizritēja apmācībās DUS Rīgā, bija paskarbs, jo ik rītu bija jāceļas piecos, lai no mājām Ķegumā uz septiņiem tiktu galvaspilsētā. Pēc šī posma darba ikdiena jau bija mierīgāka, lai gan to vajadzēja savienot ar mācībām tehnikumā. Mārtiņš strādāja vakaros un brīvdienās, pa vidu arī paspējot naktīs kārtīgi paballēties. Sparu vairoja arī pirmā saņemtā alga - 160 latu, kas izrādījās uz pusi vairāk, nekā Mārtiņš bija cerējis.
Trīs gadus nostrādājis, viņš izlēma laimi meklēt ārzemēs - Ziemeļīrijā, kur jau bija devies arī brālis. «Bet nav tur tādas paradīzes, kā citi varbūt stāsta. Darbu nemaz tik viegli nevarēja dabūt. Beigās atradu vietu mazītiņā picērijā - ātrajā ieskrietuvē: biju gan viesmīlis, gan picu cepējs. Nekāda lielā peļņa nesanāca, tikai angļu valodu nedaudz apguvu,» Mārtiņš stāsta. Turklāt tieši pirms aizbraukšanas viņš iepazinies ar meiteni - savu tagadējo sievu un tieši viņas dēļ pēc gada atgriezies Latvijā.
Pirmdienā - viss pa vecam
Arī dzimtenē sameklēt darbu nenācās viegli. Mārtiņš gan netic tiem, kas saka, ka darbu nevar atrast, bet paši nemaz neiet un nemeklē. Viņš izsūtīja ap 100 CV, staigāja uz darba intervijām, līdz kļuva par bistro Tik Tak darbinieku Rīgā - lika šķīvjos ēdienus. Īpašniekam gan bija princips pēc pārbaudes laika darbiniekus atlaist un ņemt nākamos, tāpēc Mārtiņam pie darba meklējumiem drīz bija jāķeras no jauna.
Ikšķilē, kur Mārtiņš tad jau bija apmeties un dzīvo joprojām, veikalā Supernetto strādāja kāda viņa radiniece, un Mārtiņš apjautājās, vai nav vajadzības pēc vēl kāda darbinieka. Bija. «Man gan tobrīd Supernetto likās pēdējā vieta, kurp iet, nezināju, ka tas ir Rimi uzņēmums. Biju pārsteigts, ka bija nopietna līmeņa apmācības, uzreiz likās - te par darbiniekiem domā,» Mārtiņš stāsta.
Nepilnu gadu nostrādājis par kasieri pārdevēju, viņš kļuva par maiņas vadītāju, kam pienākumi jau bija daudzveidīgāki un atbildīgāki. Pa starpu šad tad aizvietojis arī veikala vadītāju. Un tad viņam piedāvāja pašam pildīt veikala vadītāja pienākumus Rīgā - Nīcgales ielas Supernetto. «Paldies reģionālajam vadītājam, kurš man pateica - tas tev būs skrejceļš, ieskrienies!» Sākumā gan bijusi putra galvā, taču pamazām izdevies pat uzlabot veikala darbību.
Liels izaicinājums Mārtiņam bijis piedāvājums vadīt Supernetto veikalu Juglā, kur iepriekš jau bija sanācis ieskatīties, palaikam piedaloties veikalu rekonstrukcijās (interjeru, plauktu pārkārtošanā). «Tas bija nolaists veikals, bija pavisam traki. Pirmajās dienās pats gāju likt preces un visu darīt. Līdz piektdienai izgāju visam cauri, pirmdienā skatos - atkal viss pa vecam, noliktava pilna, bet veikalā preču nav. Tad sapratu, ka jāķeras pie komandas. Pamatīgi ar visiem izrunājos. Kurš aizgāja, kurš ne,» Mārtiņš saka un stāsta, kā pamazām izveidojis spēcīgu un kārtīgu kolektīvu. Viss sāka iet uz augšu. Patīkami bijis, kad uz veikalu preces atvedis šoferis, kas iepriekš bija kategoriski atteicies uz Supernetto Juglā braukt, tagad viņš bijis pozitīvā šokā un arī citiem lielījis Mārtiņu par paveikto.
«Nē» ir tikai pagaidām
Supernetto ietvaros tālākā izaugsme tomēr rādījusies ierobežota, tādēļ pēc pāris gadiem Mārtiņš nolēmis riskēt un tēmēt augstāk, piesakoties uz vadošu amatu jaunajā Rimi hipermārketā Ogrē. Tā vietā viņam piedāvāja pārdošanas vadītāja pozīciju Rimi hipermārketā Salaspilī, kas arī bija gana tuvu mājām Ikšķilē. Mārtiņš piekritis.
Atvadas no darbiniekiem Juglas Supernetto bijušas abpusēji emocionālas - bijis grūti šķirties, kopā bija daudz kas pārvarēts, kolēģi Mārtiņam bija gājuši palīgā arī citos veikalos, kad viņš paralēli savam darbam tur aizvietoja vadītājus to atvaļinājuma laikā. «Reģiona vadītājs teica, ka reti kurš veikalu aiz sevis atstāj tādu kā es - ka varu aiziet, bet darbinieki lieliski tiek galā paši, visi zobrati griežas,» Mārtiņš palepojas.
Salaspils Rimi Mārtiņa pārziņā bija trīs nodaļas - augļu un dārzeņu, iepakotās, beramās pārtikas un dzērienu. Viņš atzīstas, ka sākumā neko daudz nav sapratis, bet gājis un katrā no nodaļām strādājis kopā ar pārdevējiem un preču speciālistiem, lai iedziļinātos, ko katrs dara. Pēc tam jau varēja īstenot vairākas savas idejas, kā kolēģu darbu padarīt vieglāku un efektīvāku.
Kad hipermārketam tika meklēts jauns vadītājs, Mārtiņš pieteicies, bet pēc pārrunām saņēmis atteikumu. Tiesa - bijusi iekšēja pārliecība, ka šis «nē» ir tikai pagaidām, jo tirdzniecībā atrast vadītājus patlaban esot ļoti grūti. «Beigās tā arī notika - viņi deva man iespēju.»
Mārtiņš spriež, ka, iespējams, viens no izšķirošiem faktoriem bija tas, ka vadīt veikalu nevar iemācīties nevienā skolā, tikai praktiski strādājot un zinot, ko katrs darbinieks veikalā dara. «Tāpēc man bija viegli, jo esmu sācis kā pārdevējs. Man nevar tik vienkārši karināt makaronus uz ausīm, zinu, kas un kā veikalā notiek,» Mārtiņš teic. Viņš vienubrīd pastudējis Latvijas Biznesa koledžā programmēšanu (tehnoloģijas, līdzīgi kā riteņbraukšana un fotografēšana, ir viņa šībrīža hobiju sarakstā), tomēr nav pabeidzis, jo studiju process licies stipri nepilnīgs, un tagad Mārtiņš plāno atrast skolu, kurā apgūt praksē tiešām noderīgas lietas biznesa vadībā, ko pagaidām izzina kursos un semināros. Bet nākotnes plāni Mārtiņam patlaban sniedzas līdz reģiona vadītāja pozīcijai. «Ja kādreiz tiktu tajā amatā, tad gan vairs īsti nezinātu, kur tālāk. Taču man līdz tam vēl ir ļoti daudz ko mācīties. Bet galva uz pleciem ir…» Mārtiņš smaida.