Cenšas izkonkurēt
Sava diženā literārā tautieša Ibsena slavas starptautiskai spodrināšanai un pie reizes arī norvēģu teātra popularizēšanai pasaulē valsts politiskā vadība, sadarbojoties ar Norvēģijas Teātra savienību, spērusi vēl nedzirdētu/neredzētu milzu soli - teātra mīlestības vārdā cenšoties izkonkurēt otru tikpat leģendāru norvēģi - šaujampulvera speciālistu Alfredu Nobelu ar viņa mantojumā atstāto Nobeļa prēmiju (dažādās zinātnēs, literatūrā un miera stiprināšanā) un kopš 2008. gada iedibinot «drāmas Nobelu» - iespaidīgāko naudas balvu, kāda teātra jomā strādājošajiem sastopama un potenciāli «vinnējama» visā plašajā pasaulē! «Teātra Nobels» - tie ir 2,5 miljoni kronu (vairāk nekā 300 000 eiro jeb 220 tūkstoši latu). Kā spiests atzīt pat liberālisma flagmanis The New York Times savā kultūras apskatā - tāda nauda teatrāļiem līdz šim pat labākajos sapņos nav rādījusies, jo gluži vienkārši tik milzīgu summu teātra pasaulē nevienam nedāvina. Kaut, protams, ir daži, nudien uz rokas pirkstiem skaitāmi, «ekskluzīvi dārgi» režisori pasaulē, kuru honorāri par izrādi sasniedz apmēram 100 000 eiro robežas.
Taču ne jau naudā un pat ne tās daudzumā slēpjas īstā laime, bet gan precedentā (fokusā uz teātri kā mākslas un apziņas formu) un ideoloģijā, kuru postulējusi Norvēģijas valdība attiecībā uz šo Starptautisko Ibsena balvu teātra jomā. Un tieši šī «ideoloģija» izraisa apbrīnas pilnu cieņu.
Ibsena prēmiju teātra mākslās nepiešķir šauri lokāla patriotisma vārdā, proti, režisoriem vai teātra māksliniekiem, kas propagandētu Ibsena daiļradi vai kādu nebūt norvēģisko kultūras kodu. To reizi divos gados saņem patiesi leģendāras teātra pasaules personības, kuru ietekme pasaules teātra scēnas revolucionāros procesos nav apstrīdama.
Pirmo Ibsena prēmiju saņēma angļu režisors, cilvēks orķestris un ievērojams teorētiķis/teātra filsosofs Pīters Bruks, nākamo - franču režisore, slavenā Saules teātra «mamma» Ariana Mnuškina, abi - dzīvi un joprojām darbīgi teātra klasiķi. Savukārt trešās Ibsena balvas laureāta norvēģu dramaturga Juna Foses psiholoģiski komplicēto lugu popularitāte pasaulē, Latviju ieskaitot, arī nav apšaubāma - viņš reāli ir slavenākais mūsdienu norvēģu teātra pārstāvis pasaulē.
Novērtē eksperimentētāju
Taču vislielākais pārsteigums ir tikko pasludinātais ceturtais Ibsena prēmijas ieguvējs! Šogad Ibsenprisen saņems Hainers Gēbelss, izcils autorteātra adepts, kurš nu nekādā vīzē nav pieskaitāms nedz «klasiķu», nedz «tautā labi zināmu» (par provi uz šo balvas posteni noderētu vācu režisors Tomass Ostermaijers - starptautiski pazīstamākais tieši Henrika Ibsena dramaturģijas interprets, kura Berlīnes Schaubuehne ibseniādes izrādes plūkušas atzinības laurus Norvēģijā ne reizi vien), nedz pat «populāru plus leģendāru» režisoru dižmākslinieku lokam (piemēram, šajā klasifikācijā ideāli pretendenti būtu Bobs Vilsons vai Roberts Lepāžs).
Hainers Gēbelss ir izteikts eksperimentētājs, oriģinālas, specifiskas teatrālās valodas, vispirmām kārtām teātra gardēžiem domātas izsmalcinātas teātra formas kopējs, cilvēks savpatnis, kurš turklāt līdz teātrim nonācis no mūzikas. Gēbelss nekādā veidā nav dēvējams par ibsenistu. Vēl trakāk - viņš rada striktu autorteātri - pats ir savu izrāžu dramaturģijas jeb tekstu autors. Un vēl, vēl šerpāk - bieži vispār viņa izrādēs nemaz nav teksta. Gēbelss ir radikālis teātra mākslā - tādas viņa izrādes kā Eraritžaritžaku vai Štiftera manta/lieta ir ģeniālas kompozīcijas vai arī teatrālas fantāzijas bez teksta, ar trokšņiem un mūziku, Štifterā pat aktieri nav uz skatuves!
Tā ir tālredzīga un vieda stratēģija, ko demonstrē Ibsena balvas komiteja. Ka Ibsena balvas gods atrod tos, kas pārstāv jaunu, oriģinālu teātra valodu, un tam nebūt nav jāatbilst tradicionālā, dramaturģijā balstītā teātra kanoniem. Ka Ibsena balvas žūrija vadās nevis pēc «priekšrakstiem», kas ir «kvalitatīvs teātris», bet gan no dzīvās teātra situācijas, kurā drosmīga, radoša eksperimenta jēga var būt izšķiroša. Ibsens gan bija tradicionālu ieražu un paradumu cilvēks (piemēram, Oslo Grand Cafᅢᄅ ik pēcpusdienu apmeklēja vienā un tai pašā stundā un allaž pie «sava galdiņa»), taču pasaulslavenās lugas Nora finālu dramaturgs sacerēja kā īstens avangardists - impulsīvi, desmit minūtēs, kad sieva Henrikam ledus tonī paziņoja: izvēlies - vai nu es, vai Nora! Vai nu Nora aizies no vīra, vai es, ja tu tūdaļ lugu nepabeigsi. Galu galā, arī XX gadsimta teātra Odiseju, tāda mēroga un jaudas darbu - lugu Pērs Gints - Henriks Ibsens radīja… nosapņojot.