Specdienesti, to skaitā Latvijas, nav manā interešu lokā, tādēļ neņemos izvērtēt kolēģes Margēvičas publikācijas par dažiem Drošības policijas (DP) darbiniekiem saturu. Tomēr DP vadītāja un ģenerālprokurora pretreakcija uz publikāciju gan man liekas neadekvāta. Tā liecina, ka šīm ar lielu varu apveltītajām institūcijām ne tikai ir diezgan neskaidrs priekšstats par preses funkcijām (tas ir neskaidrs, atvainojiet, arī pašai presei), bet par specdienestu vietu demokrātiskā valstī. Un tas ir ļoti nelāgi.
Tātad DP vadītājs Mežviets un ģenerālprokurors Kalnmeiers secinājuši, ka «publikācijā ir izteikti pieņēmumi, kas balstās uz informācijas interpretāciju, nevis konkrētiem faktiem par DP darbinieku prettiesisku rīcību». Līdz ar to, abu kungu ieskatā, te nekas nav komentējams.
Cik saprotams, žurnālists Latvijas Republikā nedrīkst izteikt kritiskas piezīmes vai pārdomas, ja tās ir tikai «informācijas interpretācija», «pieņēmumi», nevis «konkrēti fakti». Piemēram, nav vēlams kādu amatpersonu novērtēt kā nepiemērotu savam postenim, ja vien žurnālists nav videoierakstā fiksējis, ka šī amatpersona saņem kukuli vai, piemēram, nemāk vispār lasīt (starp citu, pēdējais variants, pieļauju, arī netiktu atzīts par «faktu», kas liecina par nepiemērotību amatam). Vai drīkst uzzināt, kas Mežvieta un Kalnmeiera ieskatā būtu «konkrēti fakti», uz kuriem jāreaģē? Turklāt veidojas amizanta situācija: Margēvičai tiek pārmesta atsaukšanās uz anonīmiem avotiem, kas kaut kā deleģitimē viņas rakstīto, savukārt pats Mežviets publiskajos izteikumos gan viegli izmanto savu apgalvojumu pamatošanai (?) tikpat nepārbaudāmo «paši saprotat, avotus atklāt nevaram», «mums ir informācija». Tātad virknē būtisku jautājumu (pielaides valsts noslēpumam u. c.) informatīvajai telpai Latvijā tiek uzspiesta asimetrija: vienu neatklājamie, tātad nepārbaudāmie avoti der, citu - ne.
Abu kungu teiktais arī liecina, ka viņi, lai cik dīvaini tas izklausās, vāji apzinās specdienestu darba specifiku. Tieši tādēļ, ka sabiedrībai objektīvi ir ļoti ierobežotas iespējas pārbaudīt specdienestu apgalvoto un vispār iegūt informāciju par to darbu, sabiedrībai faktiski nekas cits neatliek kā paļauties, uzticēties. Savukārt tas komplektā ar dienestu lielajām pilnvarām nozīmē, ka dienestiem ir jācenšas skaidrot arī «interpretācijas» un «pieņēmumus», nevis tikai situācijas, kad kāds darbinieks ir, kā saka, pieķerts pie rokas. Publikas un specdienestu savstarpējās attiecībās sabiedrībai vienmēr būs galvenokārt tikai «pieņēmumi». Atsakoties tos atspēkot, skaidrot, dienests faktiski atsakās iesaistīties sarunā vispār. Vēlreiz: tieši tāpēc, ka sabiedrības uzticēšanās (šķiet, tādu taču mūsu DP vēlas) specdienestiem objektīvi var būt tikai iracionāla, jebkuru šaubu gadījumā specdienestam ir nevis jāpieprasa, lai pierāda tā vainu, bet pašam jāpierāda, ka šaubas nav pamatotas. Tas nav neiespējami (t. i., neder atruna «kā lai pierādu, ka neesmu zilonis?!») - veidi ir, bet kāda jēga par tiem runāt, ja DP tāpat negrasās ko darīt. Žēl.