Latvijas sabiedriskās televīzijas skatītāji šonedēļ vienā no diskusiju raidījumiem varēja izbaudīt to, kas tiek dēvēts par «tiešu runu», «lietu saukšanu īstajos vārdos» utt. Šīs versijas par to, kas ir «tieša runa», pamatā ir gatavība pateikt, ka valsts ir izpostīta, pie varas ir zagļi, cilvēki kūtri, viss ir sapuvis. Spriežot pēc atsauksmēm, lielai daļai šī versija patīk. Lai tā būtu.
Vēlos tikai piedāvāt vēl dažas versijas par to, kas būtu uzskatāma par «tiešu runu» un varbūt - vismaz tā subjektīvi liekas - būtu kaut kas interesantāks par vispārinošu noliegumu.
Piemēram, par tiešu runu no partiju puses es uztvertu tās pārstāvju gatavību publiski atzīt, ka īsti jēdzīgu risinājumu kādai problēmai šai partijai nav (neesam par to domājuši, mums pietrūkst šajā jautājumā kompetences u. c.). Tā patiešām būtu saukšana īstajos vārdos. Līdzīgi kā publiski apliecināt, ka kāda problēma ir tik sarežģīta vai ielaista, ka dažu gadu laikā to atrisināt nevar, citiem vārdiem sakot - pat ja partijai ir izpratne un priekšlikumi, Saeimas, uz kuru tā kandidē, pilnvaru termiņa laikā vēlamo rezultātu valsts vēl nesasniegs. Ja kāds politiķis būtu tik drosmīgs, tā gan būtu sensācija.
Savukārt, ja runa ir par pastāvošās varas kritiku, piedāvājums būtu to detalizēt, un tad lietu saukšana īstajos vārdos būtu produktīvāka. Tātad mūs neapmierina, kā darbojas vara (parlaments, valdība utt.). Nav liela māka un jēga pateikt, ka tur «zagļi sēž». Nav tādas diagnozes «slims» - kaites ir dažādas un atšķirīgi ārstējamas. Ja esam nolēmuši saukt lietas īstajos vārdos, tad dalām grupās: piemēram, tie, kuri vienkārši «atsēž». Viņi var neshēmot, viņi var nefontanēt stulbas idejas, bet slinkošana arī nav laba lieta. Tad ir shēmotāji, kuri var būt gana zinoši un strādīgi, bet - shēmotāji. Galu galā ir labu griboši entuziasti, kuri diemžēl savas nekompetences dēļ nereti nodara lielāku ļaunumu, nekā labumu. Ir ļaudis varā, kuri vienkārši pārāk viegli maina savas domas un rīcību (lai gan nedz zog, nedz ir muļķi), citiem galvenais pārmetums būtu realitātes ignorēšana, intrigošana utt. Īsi sakot, lai gan vieglāk ir operēt ar lakonisko «melns - balts» modeli, ir variācijas, turklāt, ja varas kritiķis savas pretenzijas strukturē, varas pārstāvim ir grūtāk atkratīties no tādām nekā no vispārīgas aurošanas «jūs esat novedis valsti postā!». Piemēram (pēc šiem ieteikumiem noder kāds reāls uzvārds), manuprāt, ekonomikas ministrs V. Dombrovskis nav zaglis, bet nevajadzīgi pašpārliecināts (no tā var izrietēt kļūdaini lēmumi) gan. Tas pats sakāms par izglītības ministri I. Druvieti. Ir kaudze Saeimas deputātu - sākot ar R. Eigimu, beidzot ar M. Zemļinski -, kuri droši vien nekādi ļaundari nav, bet nav skaidrs, ko viņi vispār parlamentā dara, tas savukārt rada jautājumu, vai viņiem tur jāatrodas.
Lamāšanās par anonīmiem deputātiem vai ministriem nav «tieša runa». Tā ir pabailīga demagoģija.