Profesionālu interešu vadīts, laiku pa laikam esmu uzdevis t. s. aizkulises zinošiem (vai vismaz uz šādu statusu pretendējošiem) ļaudīm ar politiskajām partijām nesaistītu, ja tā var teikt, sausi akadēmisku jautājumu: kas Latvijā vairāk ietekmē dienaskārtību - politiķi vai ierēdniecība? Pārliecinošā vairākumā gadījumu atbilde skan - ierēdniecība. Tālāk jau seko dažādi šī apraksta vērtējumi (vieni tajā saskata vairāk plusu, citi - mīnusu) un skaidrojumi, kāpēc tā (ierēdniecība labāk saprot sistēmu, politiķiem dažkārt vienkārši nav ambīciju u. c.). Tomēr kopumā apraksts apgalvo, ka valsts pārvaldes tīklojums ir spēcīgāks.
Notikumi ap pretendenti uz Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja posteni, kā arī vēsts par Veselības ministrijas valsts sekretāres pārcelšanu citā darbā liecina, ka politiķu ietekmi tomēr nevajadzētu vērtēt par zemu. Droši vien dažs labs kādas ministrijas valsts sekretārs vai viņa vietnieks ir ietekmīgāks nekā ministrs, tomēr, kā redzam, ja pat augsta ranga ierēdnis nonāk politisko interešu un kombināciju krustugunīs, nekas viņu nepaglābs.
Publikas viedoklis par spēku samēru «politiķi - ierēdniecība» ir, cik novērots, diezgan nekonsekvents. No vienas puses, esam naski gānīt ierēdniecību, no otras, tikpat noraidoša ir attieksme pret politiskās gribas uzspiešanu lamātajai ierēdniecībai. Tā esot neatkarīgas institūcijas «politizēšana». Kā saka, nekad nav labi.
Kopumā politiķu jaukšanās augstākās ierēdniecības kadru izvēlē negatīvo ietekmi nevajadzētu pārspīlēt, jo - atšķirībā no ierēdņa - politiķim laiku pa laikam ir jādodas atbildēt vēlētājiem par paveikto, to skaitā par ierēdņu darbu. Un tad vēl muļķīgāk ir, ja politiķis plāta rokas un čīkst par to, ka viņa labās idejas un nodomi esot sabotēti utt. Protams, ņemot vērā, kādi domas giganti no politiķu vides dažkārt tiek pie varas, instinktīvi liekas vēlamāk, lai ierēdniecība ir tik neatkarīga, ka giganta atrašanās varā pārlaižama ar iespējami mazākiem zaudējumiem. Tomēr te būtu jānošķir ierēdniecība vispār un tās augstākie vadītāji. Manuprāt, svarīgi ir, lai netiek «raustīta» ierēdniecība vispār - to skaitā no politiski iecelta augstākā ierēdņa puses -, tomēr pašai augstākajai ierēdniecībai ir jārēķinās ar savu sasaisti ar politiķiem. Latvija no šī viedokļa, lai cik tas neticami izklausās, vēl ir samērā remdena. Ir demokrātijas (piemēram, Dienvidamerikā un Dienvideiropā), kurās politiķiem ir savs vārds sakāms arī par, piemēram, attiecīgās valsts statistiskas pārvaldes vadītāju...
Cita lieta, ka politiķi savas tiesības ietekmēt kadru politiku izmanto, pieklājīgi sakot, vienpusīgi. Respektīvi, ja viņiem ir izdevies novietot varas struktūrā cilvēku, kuram - lietosim pašu politiķu retoriku - viņi uzticas, tad tā ir arī atbildības uzņemšanās par šī cilvēka tālāko darbu. Nav nācies dzirdēt, ka, laikam ejot, politiķi par savu izvēli teiktu: jā, kļūdījāmies. Un attiecīgi paši iniciējam cilvēka nomaiņu. Tātad vai nu izvēles vienmēr ir nevainojamas (nez kādēļ tā neliekas...), vai arī politiķi ir īstenojuši savas tiesības, bet ne atbildību.