Kad saulainā septembra dienā ierodamies Tārgales pagasta Līdumniekos, no netālā tīruma pāri laukam sētā drīz vien ielīgo arī vieglā automašīna ar baltiem tikko noņemtu kartupeļu maisiem piekabē. No salona kā krāsaini zirņi no turzas sāk birt tupeņu racēji - cits par citu mazāki. Izrādās, todien Līdumniekos ir kartupeļu talka. Pēc fotografēšanās avīzei visi atkal braukšot uz tīrumu, stāsta mašīnas stūrētāja Līdumnieku saimniece Ilze Ābola. Garāmejot viņa noglauž cekulu kādam vairāk sagurušajam racējiņam, apsolot, ka līdz pusdienām - miltainiem pašu audzētiem kartupeļiem ar bērnu iecienīto gaļas mērci - ilgi vairs nav palicis, gulašu kuplajai talcinieku saimei uz plīts jau čurkstina ciemos no Ventspils atbraukusī Ilzes jaunākā māsa Agnese. Tā pati, kura Ilzi pieteica Latvijas lepnumam, jo «viņa ir pelnījusi vairāk nekā tikai mūsu ģimenes paldies».
Mātei apsolītais
Mičurina vārdā nosauktā kolhoza slaucējas Smaidas un šofera Viktora septiņu bērnu ģimenē Ilze bijusi vecākā meita. «Tēvs ir izteikts darbaholiķis, emocionāli ģimeni kopā vairāk turēja māte. Viņa mūs, bērnus, necentās pamācīt un rāt, drīzāk atļāva darīt visu, ko gribējām. Tikai neuzkrītoši un ar piemēriem, īpaši man kā vecākajai meitai, atgādināja, pie kā katra laba vai slikta rīcība var novest. Itin kā zinādama, cik maz laika tādiem padomiem viņai atlicis,» par to runājot, Ilzei joprojām acīs saskrien asaras, kaut gan kopš mātes nāves pagājuši jau desmit gadi. «Ar astmu mamma slimoja visu mūžu, pēdējos gados aizvien biežāk vajadzēja saukt ātro palīdzību. No kārtējā saasinājuma atkopusies, viņa ik reizes man lūdza un atgādināja parūpēties par jaunākajām māsām un brāli, ja ar viņu notiktu ļaunākais. No sirds solīju to izpildīt, taču sevi un mammu centos mierināt, ka viņa atlabs un man to nekad nenāksies darīt. Toruden bijām sagatavojušies atzīmēt mammas 52.dzimšanas dienu, bet iznāca bēres,» skumjo notikumu atceras Ilze.
«Man pašai tolaik jau bija divi bērni, dzīvoju pilsētā. Taču nokārtoju aizbildnību arī par savām jaunākajām māsām un brāli, pamazām pārvācāmies uz manas bērnības mājām Līdumniekiem. Dzīvesbiedrs Andris neiebilda, jo saprata, ka mans tēvs ar mazajiem nebūtu ticis galā - jau sākās runas un darbības, lai viņus izdalītu trim dažādām ģimenēm. Andrim bija darbs, manām divām meitām it kā nemanot klāt pieradās vēl divi brāļi un māsa, kaut sākumā tik lielu bērnu pulku nemaz nebijām plānojuši,» lai arī bijis grūti, Ilze to laiku atceras ar gaišumu.
«Viss it kā nokārtojās, taču nelaime, izrādās, bija stāvējusi tepat aiz durvīm. Pirms pusotra gada pēkšņi nomira Andris, nedaudz agrāk aizsaulē izvadījām viņa māsu Daci, kas dzīvoja Rīgā. Viņai palika pieci nepilngadīgi bērni, daži pavisam mazi. Pirms tam mūsu ģimenes bieži tikās, Rīgas bērni vasarās mēnešiem dzīvoja pie mums. Nepaļaujoties, ka viņus pienācīgi aprūpēs ar alkoholu draugos esošais tēvs, galvaspilsētas bāriņtiesa bija sākusi kārtot Daces mazuļu nosūtīšanu uz dažādiem bērnunamiem. Tam pretojās visa mana būtība. Kāpēc jāļauj izkaisīties pasaulē, ja Ventspilī iespējams būt visiem vienuviet? Nokārtoju aizbildniecības formalitātes, un viņi kaut kā nemanot sāka mani saukt par mammu,» Ilze saka, ka tāda attiecībās ar viņiem arī jūtoties, bet abu ģimeņu bērni izturoties kā brāļi un māsas.
«Mājas un zemes darbos man palīdz pensijā aizgājušais tēvs. Bet ikdienā visvairāk, protams, piecpadsmitgadīgās meitas - mana Mārīte un Daces Ilga. Es no rītiem ceļos pussešos, lai paspētu uz darbu Ventspils ceptuvē, kur četras dienas nedēļā strādāju par klaipiņu formētāju,» Ilze saprot, ka pusaudzēm tas reizēm apnīk un prasa lielu piespiešanos, taču «uz viņām var paļauties».
Kāpēc tu raudi?
«Ikdienas rūpes par bērniem vienlaikus gan nogurdina, gan arī uzlādē. Kad redzu, kā viņi palīdz cits citam un cenšas kaut ko labu izdarīt arī man, kad pienāk klāt, apskauj un uzprasa «mammu, nu kāpēc tu raudi?», tieku pāri mirkļa vājumam un ne reizi pat domās neesmu nožēlojusi, ka neļāvu Daces bērniem izklaidus pazust viņiem svešā pasaulē. Esam viena saime tagad un, nešaubos, būsim arī pēc daudziem gadiem,» Ilze pieļauj, ka viņas sūtību un smago laimi būt mātei tik daudziem bērniem izlēmuši kādi augstāki spēki, un ir liktenim par to pateicīga.
«Jā, pagaidām tam daļēji nākas upurēt personīgo dzīvi, taču jūtu vēl gana spēka, lai iekavēto atgūtu, kad bērni kļūs lielāki,» Ilze sakās pēc dabas esam pacietīga optimiste.
Sieviete rūgti pasmaida par pagastā dzirdēto pieņēmumu, ka aizbildnības nodibināšana krīzes laikos viņai ir tikai tāds «biznesa projekts» naudas iegūšanai. «Vidēji ņemot, par katru no vienpadsmit bērniem mēnesī dažādos valsts pabalstos saņemu ap 45 latu. Uzprasiet mammām, kā par šādu naudu augošu bērnu var apģērbt, paēdināt un vēl palaist uz skolu. Par līdzdalību pulciņos un treniņu iespējām nemaz nerunājot. Mēs iztiekam tikai tāpēc, ka nedaudz palīdz pašvaldība, no tās nomājam un apstrādājam arī 3,5 hektārus zemes, turam trīs govis un nobarojam dažus jaunlopus, mums ir vistas un pīles, savs sakņu dārzs, augļu koki un ogulāji vasaras un ziemas vitamīniem. Strādāju Ventspils maizniekā, un saimnieks ir tik pretimnākošs, ka izdevīgāk nekā veikalā ļauj iegādāties maizi, bet arī tad mums šai vajadzībai mēnesī iziet vairāk nekā simts latu. Pusdienās kotletēm mums vajag vismaz divus kilogramus gaļas, bet ar kartupeļiem jāpiemizo desmitlitrīgs katls. Bērnu apetīte un apģērbu vajadzības aug vārda tiešā nozīmē, turpretī pabalsti draud aizvien vairāk sarukt,» Ilze to uzskaita, ne jau sūdzoties par trūkumu, bet tikai piemēra pēc. «Līdz šim nevienam palīdzību neesam lūguši. Lielās meitas skolai vajadzīgo šovasar sapelnīja, lasot ogas un sēnes. Vienīgais, ko gribam, bet nevaram atļauties, ir mājas remonts,» Ilze saskumst.
Piepildīs Latviju
«Daudzi latvieši klēpī iekritušo turību vēl nesen izmantoja, lai apceļotu svešas zemes. Man tādas intereses un arī rocības nebija. Tā vietā šajos gados esmu centusies iepazīt un mēģinājusi saprast savu un aizbildnībā pieņemto bērnu iekšējās pasaulītes. Tajās - cik nu viņi ļauj un cik es protu ieskatīties - ticiet man, katru dienu atklājas tik daudz bērnišķīga, bet cilvēciski tīra un brīnumaina skaistuma un patiesīguma, ka gribas atdot visu, lai tikai tas viņos nenodzistu. Viseksotiskāko ceļojumu iespaidi nevar atsvērt to prieku, ko dod savu bērnu iepazīšana,» tādu vārdos ietērptu apcerīgumu Ilze atļaujoties tikai sarunā ar žurnālistu. Par katru no saviem desmit bērniem - viņa tos tiešām nešķiro pēc piederības! - Ilze var stāstīt ilgi un ar detaļām. «Viņi uzvedībā spēj būt gan vienādi, gan tanī pat laikā pārsteidzoši atšķirīgi, tāpēc nekad neapnīk. Bērni kaut kur varbūt kopē mani, es sāku līdzināties viņiem, un tā mēs visi augam. Ceru, ka uz Īriju vai citur neviens prom nebrauksim, labāk piepildīsim Latviju,» tā domā ne vien Ilze, bet arī viņas vecākās, jau patstāvīgus lēmumus pieņemt spējīgās meitas.