Ņemot vērā, ka runa ir tikai par 8% no skatītājiem, privāto telekompāniju cīniņu ap nosacījumiem palikšanai bezmaksas virszemes apraidē varētu uztvert kā specifisku nozares jautājumu, kas plašāku publiku neskar. Tomēr divi aspekti liek domāt savādāk.
Pirmkārt, īpatnēja liekas apraides organizētāju argumentācija. Atbildot uz pārāk dārgu cenu par apraidi, tiek atbildēts, ka to nosaka īsais periods, kādā organizētājiem jāatpelna ieguldītais. Ņemot vērā, cik pretrunīgi tiek vērtēts pats veids, kā tiesības uz ciparu televīzijas ieviešanu tika iegūtas, kungi jau nu varēja, kā saka, paklusēt. Ja vadās pēc digitālās televīzijas īstenotāju loģikas, tad galvenais uzdevums ir jebkuriem līdzekļiem izcīnīt «biedru grupai» tiesības īstenot kādu projektu, kaut uz dažiem gadiem, un tad «uzgriezt» cenu tā, lai pagūtu nopelnīt. Vai nebūtu jēdzīgāk projektu konkursus rīkot tā, lai šādas steigas un nepieciešamības «iekasēt» maksimālo summu nebūtu?
Otrkārt, minētie 8% tomēr nav «tikai», ja uzturam spēkā tēzi, ka sabiedrība ir ieinteresēta, lai dzīve turpinās arī attālākos lauku reģionos un lai cilvēkiem tajos ir iespēja gūt informāciju no pašmāju, nevis pret Latviju naidīgi noskaņotu kaimiņvalstu masu saziņas līdzekļiem. Līdz ar to valstij ir jārisina radusies situācija neatkarīgi no tā, vai amatpersonām subjektīvi krīt uz nerviem dažādie šovi privātajos telekanālos. Protams, šo kanālu piedāvājuma kvalitāte varētu būt labāka, tomēr runa vismaz ir par informāciju, «tekstu» valsts valodā.