Un, patiesi, Dienai satiekot Jolantas ģimeni, ir jūtama bezgalīga mīlestība un atbalsts. Lai gan ģimenē jau aug divi bērni, Jolanta par savu misiju uzskatīja sniegt kādam pamestam bērniņam mātes mīlestību, iespējams, tā izglābjot mazā puisēna dzīvību.
Mammas vietā
Doma par adopciju Jolantai pirmo reizi radās brīdī, kad pašai piedzima pirmais bērniņš. «Es ieraudzīju, cik ļoti bērns ir atkarīgs no mammas un ka bez mīlestības, ko var piedāvāt māte, viņam faktiski nav izredžu izdzīvot. Tad man radās doma, ka es kaut kad varētu kādam bērnam palīdzēt - piedāvāt sevi mammas vietā,» atceras Jolanta.
Tomēr toreiz tas palicis idejas līmenī līdz brīdim, kad redzējusi, ka sarosīties šajā jomā sākuši viņas draugi, sākot ceļu uz audžuģimenes statusa iegūšanu. Tas atkal uzjundījis emocijas, un Jolanta nolēmusi par savu ideju izstāstīt vīram. Atklājies, ka arī viņā sēdējis iekšā kāds nemiera gariņš, mudinot pieņemt kādu bērniņu savā ģimenē. LTāpēc abi vērsušies bāriņtiesā, lai nokārtotu adopciju. Liela bijusi vilšanās, kad dažādu sakritību dēļ tika saņemts atteikums. Lai gan toreiz Jolantai nolaidās rokas, sava veida misijas apziņa viņu nelika mierā. Šobrīd, skatoties uz mazo puisēnu, kurš priecīgs rāpo pa istabu, Jolanta ir pateicīga par apstākļu sakritību un to nemiera sajūtu, kas dīdījusi nepadoties. Atrasts tika cits ceļš - aizbildņa statuss.
Pirmā tikšanās
Zvanu, ka slimnīcā gaida kāds knapi mēnesi vecs bērniņš, Jolanta saņēmusi krietni pēc tam, kad tika iegūts aizbildņa statuss. Pa to laiku Jolanta bija ciemojusies gan neskaitāmos bērnunamos, gan vērsusies pēc palīdzības citur, bet savu īsto mazulīti atrast nebija izdevies. Kādā brīdī viņa pārtraukusi arī doties uz bērnunamiem, jo sapratusi, ka dara sev pāri - nav pametusi sajūta, ka visiem viņa palīdzēt nespēj. Toreiz zvans saņemts no biedrības Zvannieku mājas, ar kuru Jolantai bija izveidojusies cieša sadarbība. Biedrības pārstāve Linda Baļčūne atceras, ka ar trīcošu sirdi zvanīts Jolantai un teikts, ka «mazajam ir nopietna sirds problēma». «Nu bet tad jau vēl jo vairāk viņam ir vajadzīgi vecāki!» apliecinājusi Jolantas balss.
Pati Jolanta atceras, ka tajā pašā dienā devušies uz slimnīcu bērniņu apraudzīt. Jau pašā sākumā ārstējošais ārsts nobēris veselu sarakstu ar zīdaiņa diagnozēm, kuru nav bijis mazums, tai skaitā iedzimts sirds defekts. Aplūkojot diagnožu sarakstu, Jolantai licies, ka skatās uz kāda veca un slima vectētiņa izrakstu. Tomēr Jolantas drosme un uzdrīkstēšanās bijusi lielāka par bailēm. Lai gan mazulis bija pieslēgts virknei vadiņu un dažādu aparātu, Jolanta nenobijās un vairākas dienas devās viņu apraudzīt. Un katru reizi bērns viņu uzrunāja. Ar smaidu. Lai gan Jolanta neprasīja, vai puika smaida visiem, tomēr viņai likās, ka šīs emocijas ir veltītas tieši viņai: «Viņš smaidot man mēģināja pateikt: mammīt, viss būs labi! Tu tikai izdomā pareizi!» Un tieši šīs saiknes dēļ Jolanta kopā ar vīru nolēmusi mazo zēnu vest mājās. Puisēns vēl slimnīcā ieguvis arī vārdu Einārs, tomēr ar laiku ģimenē iesaukts par Jonatanu, kas nozīmē «Dieva dāvana».
Sargeņģelis pie gultas
Jonatana smaidu Jolanta turpmāk atcerējās arī smagajos brīžos, kad slimnīcā reanimācijas nodaļā tika pavadītas neskaitāmas stundas un dienas. Tas palīdzējis savākties, jo pirmais gads bijis ļoti grūts. Puisītim nācās pārciest sirds operāciju, tāpēc lielu daļu sava pirmā dzīves gada kopā ar māmiņu bērns pavadīja slimnīcā, un tikai nesen viņš pats iemācījās ēst, jo visu laiku tika barots ar zondi. Pēc sirds operācijas smagākais laiks pavadīts reanimācijas nodaļā. No tās reizes Jolantai palicis pērļu eņģelītis, kas bijis piestiprināts pie bērna gultiņas. Tajā laikā Jolanta mācījusies no Jonatana priecāties par dzīvi, jo mazais pat grūtos brīžos smaidījis. Neizpalika gan arī pavisam smagi mirkļi, kad puisēnam nebijis pat spēka raudāt. Tomēr viss beidzies labi, un šobrīd ārsti saka, ka sirds zēnam ir vesela.
Jolanta, atskatoties uz paveikto, piebilst, ka vienmēr jāatceras, bērni ir cīnītāji: «Ja cilvēks notic bērnam, ka viņš grūtības izturēs, un notic saviem spēkiem, tad viss izdosies.» Jolanta pati sevi neuzskata par varoni - par varoni ar lielo burtu viņa sauc Jonatanu, jo viņš ir spējis izķepuroties.