Viena daļa diskutētāju noliedza iespēju visu mūžu nodzīvot godīgi, argumentējot to kā neiespējamu. Dažādu apstākļu, faktoru ietekmē cilvēks mēdz pielāgoties dzīves situācijām tīri instinktīvi izdzīvošanas motīvu dēļ. Turklāt dažkārt mums katram gadās sameloties tīri neapzināti, kaut vai tikai noklusējot kādu faktu vai detaļu - vienalga, vai tas nāk par labu sev pašam, vai sabiedrībai.
Otra diskutētāju daļa vaļsirdīgi atzinās - tiklīdz kādā dzīves situācijā no otra cilvēka vai sabiedrības ir apdraudējums pašam vai tuvākajiem, par godprātību vairs nevar būt runas. Tad galvenais esot pastāvēt par sevi, par savas ģimenes interesēm teju jebkuriem līdzekļiem, protams, izņemot apzinātu ļaunumu.
Savukārt trešie - iespējams, viņi bija pārliecināti ideālisti - pievērsās vārda «atmaksājas» saistībai ar godīguma jēdzienu. Būt godīgam ar aprēķinu, ka šāda īpašība turpmākajā dzīvē ienesīs izkalkulētu laimi un labklājību, esot tikpat nosodāmi kā meli.
Manuprāt, godīgums ir konstanta un negrozāma cilvēciska īpašība, varbūt iedzimta, bet, domājams, tomēr dzīves gaitā iegūta, kas cilvēkam vai nu piemīt, vai nepiemīt. To iespējams izkopt, attīstīt, pie tās pieturēties kā pie baltā spieķa, ja dzīves pieredze liecinājusi - ar godīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem un pasauli dzīvot ir vieglāk.
Tomēr ne vienmēr šī īpašība dzīves ceļā paver durvis uz mierīgu dzīvi. Jokojoties ļaudis mēdz teikt - sirdsapziņa ir kā kāmītis, vai nu guļ, vai nu grauž. Iespējams, godīgie mierīgāk guļ un viņiem savs kāmītis regulāri nav jāpiebaro, lai taču beidzot aizmieg.
Tomēr tiem, kam krietns ceļa gabals aiz muguras, vispirms nākas būt godīgiem pašiem pret sevi: tāpat kā jebkas šai dzīvē nav ne balts, ne melns, arī godīgums nevar būt absolūts. Taču pieturēties pie morāles principiem, ar kuriem saskaņā dzīvojot iespējams ja ne lepoties, tad būt gandarītam par sevi, der visa mūža garumā. Dažam labam - kaut tikai dzīves pēdējā posmā.