Nepārtrauktās diskusijas par tautas vēlētu prezidentu un šī institūta pilnvarām rada jautājumu, vai tā nav slēpta reakcija uz nerealizētu vai nepietiekami realizētu pilsonisko līdzdalību, tas ir - tiesībām un iespējām plašāk piedalīties publiskās pārvaldes jautājumu lemšanā. Portāla manabalss.lv popularitātes un ietekmes pieaugums ir sekas sabiedrības iesaistes jeb līdzdalības trūkumam lēmumu pieņemšanā. Nav svarīgi, kāda līmeņa - savas pašvaldības vai valsts - mērogā. Paskatoties citādi, valsts varas arogance pret sabiedrības, konkrētu grupu, atsevišķu cilvēku bieži vien pamatotām (un, iespējams, daudz biežāk nepamatotām) prasībām pāradresē šīs prasības citā līmenī. Līdz ar to prasība stiprināt izpildvaru un partiju sistēmu valsts ilgtspējas un valsts pārvaldes kvalitātes vārdā ir loģiska un pamatota.
Es kā jebkurš ekonomiski aktīvs Latvijas iedzīvotājs uzturu Latvijas valsti - tai skaitā Ministru prezidentu, Saeimu, ministrijas, dažādas aģentūras un citas valsts un pašvaldību iestādes - nomaksāto nodokļu un nodevu veidā. Kā nodokļu maksātājam man ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums paust viedokli par to, kurš, kā un cik daudz manu naudu tērē. Man kā Latvijas uzņēmējam svarīgākais ir prognozējama un strukturēta biznesa vide, tas ir, taisnīgi, saprotami un prognozējami spēles noteikumi. Tikpat svarīgi tas ir jebkuram ārvalstu investoram - biznesa vides paredzamība vai, citiem vārdiem sakot, neparedzamu apstākļu jeb risku samazināšanās. Mana pārliecība ir, ka vienīgais ilgtspējīgais Latvijas sabiedrības labklājības izaugsmes ceļš ir eksports jeb eksportspējīga tautsaimniecība. No nodokļu maksātāju un sabiedrības interešu viedokļa izriet loģiska prasība, lai valsts līdzdarbotos un veicinātu eksporta tirgu iekarošanu. Eksporta un uzņēmēju sadarbības veicināšanā ļoti nozīmīga loma ir valsts tēlam un visam, kas ar to saistīts. Raugoties no šī skatpunkta, atklājas nepieciešamība, lai visa mūsu valsts pārvalde - Valsts prezidents, Ministru prezidents, nozaru ministri - būtu maksimāli profesionāla - pārzinātu savu darbalauku, aktuālās problēmas un prioritātes, sasniedzamos mērķus, rezultātus un mācētu savu pilnvaru ietvaros fokusēt nepieciešamos resursus to sasniegšanā.
Diskutēt par Valsts prezidenta atklātu vai aizklātu vēlēšanu, vai Valsts prezidents ir tautas vai Saeimas vēlēts, ir ļoti ērta tēma. Patiesībā neko jaunu neradoša un labumu nedodoša. Vai sabiedrība (ar to saprotot politiķu, nevalstisko organizāciju, vienkārši dažādu grupu pārstāvjus) ir gatava diskutēt un piedāvāt dažādus skolotāju algu modeļus? Vai sabiedrība tikpat brīvi ir gatava apspriest optimālākos veselības aprūpes sistēmas finansēšanas modeļus un to saistību ar konkrēta indivīda nodokļu nomaksu? Laikam jau ne, jo šīs tēmas prasa ļoti ilgstošu iedziļināšanos gadiem ilgi kompleksi būvētās sistēmās un aprēķinos, izpratnē visu iesaistīto grupu interešu līdzsvarošanā. Tas ir daudz grūtāk. Tas liek mācīties. Tāpat kā par uzņēmēju nekļūst ar pirmās firmas dibināšanu, bet gan ar uzņēmību, slinkuma pārvarēšanu nopļaut zāli pagalmā un krūmu izciršanu, lai sakoptu savu saimniecību, arī demokrātija nesākas ar aiziešanu uz vēlēšanu iecirkni. Demokrātijas pamats ir zināšanas par to, kas ir varas dalīšana, tiešā un netiešā pārstāvniecība un izpratne, par ko vispār balstot un kāpēc.
Problēma iepriekšminētajām diskusijām rodas no sabiedrības stereotipiem. Galvenais stereotips ir, ka prezidents - tas ir pats galvenais valstī. Nu gluži kā XX gadsimta deviņdesmitajos, kad prezidenti bija atrodami pat vismazākajās firmās, bet bija skaidrs, ka prezidents ir īstais, ar ko runāt. Tātad šai personai jābūt tautas vēlētai, jābūt iespējām plaši ietekmēt procesus valstī.
Gudrākais, kā situāciju risināt, ir stiprināt izpildvaru un partiju sistēmu. Tas ir prioritārs uzdevums, jo gan visas sabiedrības, gan īpaši uzņēmēju mērķis ir stabila, prognozējama sistēma, kas darbojas nevis kā pašpietiekama mājsaimniecība, bet kā mūsdienīga, atvērta, eksportējoša ekonomika.
* Biznesa augstskolas Turība līdzīpašnieks un Attīstības padomes priekšsēdētājs