Tradicionāli valdības deklarācija un rīcības plāns ir tas žanrs, ar kuru gan rakstītājiem, gan lasītājiem rodas problēmas. No vienas puses, šo domrakstu, ja tā var teikt, statuss paredz, ka tos analizē un vērtē. No otras puses, gandrīz vienmēr ir skaidrs, ka nekādu radikālu izmaiņu nebūs, un rezultātā ir ņurdēšana par kārtējo pareizu vārdu savienojumu savirknējumu.
Līdz ar to manā skatījumā būtiskāks ir ne tik daudz šī sacerējuma saturs, cik tā salāgotība ar reālo situāciju, ar pēdējo saprotot satura realizācijas iespējas un instrumentus. Un no šī viedokļa Kučinska komandai un sarunu dalībniekiem daži novēlējumi.
Pirmkārt, deklarācijas veidotājiem būtu jāpatur prātā, ka tā nu gadījies, ka jaunā (vai nosacīti jaunā) komanda cenšas aprakstīt iecerētos darbus un priekšstatus par svarīgo laikā, kad vairākās ministrijās paralēli notiek vai sāksies darbs pie būtiskiem politikas plānošanas dokumentiem. Kā piemēru var minēt Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pasūtīto viedās ekonomikas koncepciju (gandrīz gatava) vai Finanšu ministrijas pieteikto Latvijas nodokļu sistēmas kritisku izvērtējumu. Vai Valsts kancelejas jaunā vadītāja sākto valsts pārvaldes sistēmas pārskatīšanu. Citiem vārdiem sakot, būtu labi, ja deklarācijas rakstītāji - politiķi - savu redzējumu veidotu pietiekami elastīgu, lai ministriju un ekspertu jau iesāktais darbs organiski iekļautos šajā redzējumā. Pretējā gadījumā mēs iegūsim viegli šizofrēnisku situāciju, ka vai nu jaunie politikas plānošanas dokumenti dzīvo savu dzīvi «papīra» formā, bez reālas ieviešanas iespējām, vai arī, ka nākas koriģēt deklarāciju.
Otrkārt, ja nu tā ir sagadījies, ka būs jauna valdība, kas psiholoģiski vedina sākt «jaunu, skaistu dzīvi», tad, lai šī dzīve sāktos, ir īstais brīdis izvērtēt ne tikai darāmos darbus, bet arī - kas to darīs. Proti, var noformulēt gana konkrētus un jēdzīgus uzdevumus, bet neaizmirsīsim arī to, ka visā Straujumas valdības darba laikā fonā bija atziņa par «novājināto ministriju kapacitāti». Negrasos šo diagnozi apstrīdēt, jo nav nepieciešamo zināšanu, tomēr tā tas ir bijis - te ministrei Seilei nācās atgādināt par «novājināto» IZM, te līdzīgas skumjas pauda iekšlietu nozares pārraugs Kozlovskis, te vēl kāds cits valdības loceklis. Protams, Kučinskim ir politiski riskanti vērt muti, lai runātu par tās vai citas valsts pārvaldes iestādes stiprināšanu, jo publikai (ja vien tā pati šajās iestādēs nestrādā) ir nelāga attieksme pret «birokrātiem» a priori. Tomēr, atkārtošos, ir diezgan bezjēdzīgi sarakstīt deklarāciju, ja būs problēmas ar tās tālāku īstenošanu, kā saka, ministriju departamentu līmenī.
Treškārt, ne mazāk būtiski par deklarāciju, kurā, cik saprotu, tiek fiksēts tas, par ko koalīcijai domstarpību nav, būtu vismaz pārrunāt jautājumus, kuros viedokļi atšķiras un atšķirsies. Skaidrs, ka šādu domu apmaiņu «uz papīra» neuzliksi, tomēr būsim reālisti - labāk savlaicīgi iezīmēt nākamos strīdu objektus, nevis tad, kad tie nonāk dienaskārtībā, izklaidēt publiku ar improvizētiem paziņojumiem un savstarpējām «laipnībām».